¹ Un notikās, kad Īzaks bija vecs palicis, un viņa acis tumšas metušās, ka vairs neredzēja, tad viņš aicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un uz to sacīja: mans dēls! Un tas viņam atbildēja: redzi, še es esmu.

² Un viņš sacīja: redzi jel, es esmu palicis vecs, - es nezinu savas miršanas dienu.

³ Ņem tad nu lūdzams savus rīkus, savu bultu maku un savu stopu, un ej uz lauku un medī man kādu medījumu

⁴ Un sataisi man gardumu, (it) kā man tīk, un cel man to priekšā ēst, ka mana dvēsele tevi svētī, pirms es mirstu.

⁵ Un Rebeka dzirdēja, ko Īzaks runāja uz savu dēlu Ēsavu; un Ēsavs gāja uz lauku, gribēdams kādu medījumu medīt un atnest.

⁶ Un Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu un sacīja: redz, es dzirdēju tavu tēvu uz tavu brāli Ēsavu tā runājam un sakām:

⁷ Atnes man kādu medījumu un sataisi man gardumu, ko ēst, tad es tevi svētīšu Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu.

⁸ Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, kā es tev pavēlu.

⁹ Ej jel pie avīm un dabū man no turienes divus diženus āzīšus, tad es tos tavam tēvam sataisīšu par gardumu, kā tam tīk.

¹⁰ Un tev to būs priekšā celt savam tēvam, ka viņš ēd un tevi svētī, pirms viņš mirst.

¹¹ Tad Jēkabs sacīja uz Rebeku, savu māti: redzi, Ēsavs, mans brālis, ir spalvains vīrs, un es esmu gludens. ¹

1. 1Moz.25,25.

¹² Ja mans tēvs mani aptaustīs, tad es būšu viņa acīs tā kā krāpnieks, un dabūšu lāstu un ne svētību.

¹³ Tad viņa māte uz viņu sacīja: tavi lāsti lai nāk uz mani, mans dēls! Klausi tikai manu balsi, un ej, dabū man tos.

¹⁴ Tad viņš nogāja un ņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte sataisīja gardumu, tā kā viņa tēvam patika.

¹⁵ Un Rebeka ņēma Ēsava, sava vecāka dēla, krašņākās drēbes, kas tai bija namā, un tās apvilka Jēkabam, savam jaunākam dēlam.

¹⁶ Un tās kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap viņa kakla plikumu.

¹⁷ Un viņa deva to gardumu un to maizi, ko bija sataisījusi, Jēkaba, sava dēla, rokā.

¹⁸ Un tas nāca pie sava tēva un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: še es esmu; kurš tu esi, mans dēls?

¹⁹ Tad Jēkabs sacīja uz savu tēvu: es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais; es esmu darījis, kā tu uz mani sacījis; celies, lūdzams, sēdies un ēd no mana medījuma, lai tava dvēsele mani svētī.

²⁰ Tad Īzaks sacīja uz savu dēlu: kā tu to drīz esi atradis, mans dēls? Un tas sacīja: Tas Kungs, tavs Dievs, man to lika sastapt.

²¹ Tad Īzaks sacīja uz Jēkabu: nāc jel šurp, ka es tevi aptaustu, mans dēls, vai tu te esi mans dēls Ēsavs, vai ne.

²² Un Jēkabs piegāja pie sava tēva Īzaka, un viņš to aptaustīja un sacīja: balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas.

²³ Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas tā kā viņa brāļa Ēsava rokas, un viņš to svētīja.

²⁴ Un viņš sacīja: vai tu te esi Ēsavs, mans dēls? Un tas sacīja: es tas esmu.

²⁵ Tad viņš sacīja: cel man to priekšā, ka es ēdu no tava medījuma, mans dēls, lai mana dvēsele tevi svētī. Un tas cēla viņam priekšā un viņš ēda; un tas viņam atnesa vīnu, un viņš dzēra.

²⁶ Un viņa tēvs Īzaks uz to sacīja: nāc jel šurp un skūpsti mani, mans dēls.

²⁷ Un Jēkabs piegāja un viņu skūpstīja, un viņš saoda viņa drēbju smaržu un to svētīja un sacīja: redzi, mana dēla smarža ir tā kā lauka smarža, ko Tas Kungs svētījis. ¹

1. Ebr.11,20.

²⁸ Lai tad Dievs tev dod no debess rasas un no zemes treknuma un daudz labības un vīna.

²⁹ Ļaužu pulki lai tev kalpo, un ļaudis lai klanās tavā priekšā; esi kungs pār saviem brāļiem, un tavas mātes bērni lai klanās tavā priekšā; nolādēts, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī. ¹

1. 1Moz.25,23.12,3.

³⁰ Un notikās, kad Īzaks bija pabeidzis Jēkabu svētīt, un Jēkabs tikko bija izgājis no sava tēva Īzaka, tad Ēsavs, viņa brālis, nāca no savas medīšanas.

³¹ Un tas arīdzan sataisīja gardumu un to nesa savam tēvam priekšā un sacīja uz savu tēvu: celies, mans tēvs, un ēd no sava dēla medījuma, lai tava dvēsele mani svētī.

³² Tad Īzaks, viņa tēvs, uz to sacīja: kas tu esi? Un tas sacīja: es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs.

³³ Tad Īzaks iztrūcinājās pārbīdamies varen ļoti un sacīja: kas tad tas mednieks, kas man jau atnesa? Un es esmu ēdis no visa, pirms tu nāci, un es viņu esmu svētījis; tas arī svētīts paliks.

³⁴ Kad Ēsavs sava tēva vārdus dzirdēja, tad tas brēca lielā brēkšanā un noskuma pārlieku un sacīja uz savu tēvu: svētī mani arīdzan, mans tēvs.

³⁵ Un viņš sacīja: tavs brālis ir nācis ar viltu un tavu svētību paņēmis.

³⁶ Un tas sacīja: tiešām viņa vārdu sauc Jēkabu, un šis nu mani otru reiz' pievīlis; manu pirmdzimtību viņš ir ņēmis, un redzi, nu viņš ņem manu svētību. Un tas sacīja; vai tu nekādas svētības priekš manis vairs neesi atlicinājis? ¹

1. 1Moz.25,33.

³⁷ Un Īzaks atbildēja un sacīja uz Ēsavu: redz, es viņu par kungu esmu cēlis pār tevi un visus viņa brāļus esmu licis viņam par kalpiem, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris, - ko man tad tev būs darīt, mans dēls?

³⁸ Un Ēsavs sacīja uz savu tēvu: vai tad tev tikai viena pati svētība, mans tēvs? Svēti mani arīdzan, mans tēvs. Un Ēsavs pacēla savu balsi un raudāja. ¹

1. Ebr.12,17.

³⁹ Tad Īzaks, viņa tēvs, atbildēja un uz to sacīja: redzi, bez zemes treknuma būs tava mājas vieta, un bez debess rasas.

⁴⁰ Un no sava zobena tu dzīvosi un kalposi savam brālim, un notiksies, kad tu vaļā rausies, tad tu nokratīsi viņa jūgu no sava kakla.

⁴¹ Un Ēsavs nīdēja Jēkabu tās svētības dēļ, ar ko tēvs viņu bija svētījis, un Ēsavs sacīja savā sirdī: gan nāks manam tēvam drīz bēdu dienas, jo es nokaušu savu brāli Jēkabu.

⁴² Un Rebekai šie Ēsava, viņas vecāka dēla, vārdi tapa pasacīti, un tā sūtīja un aicināja Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un uz to sacīja: redzi, tavs brālis Ēsavs grib atriebties un tevi nokaut.

⁴³ Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, celies, bēdz pie Lābana, mana brāļa, Hāranā.

⁴⁴ Un palieci pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa karstums pāriet,

⁴⁵ Kamēr tava brāļa dusmas no tevis novēršās, un viņš to aizmirst, ko tu viņam esi darījis. Tad es sūtīšu un tevi vedīšu no turienes atpakaļ. Kādēļ lai jūs abus zaudēju vienā dienā?