¹ Spriedums, ko pravietis Habakuks redzējis. ¹

1. Nak.1,1.

² Cik ilgi, ak Kungs, es kliegšu un Tu nepaklausi? Cik ilgi es Tevi piesaukšu par varas darbu, un Tu neizglābi? ¹

1. Ījab.19,7. Dāv.dz.13,2.3.

³ Kāpēc Tu man lieci redzēt netaisnību un skaties uz varas darbu? Jo posts un varas darbs ir manā priekšā, un ķildas rodas un bāršanās ceļas. ¹

1. p.13. Dāv.dz.55,10.11.

⁴ Tāpēc bauslība paliek bez spēka un tiesa nekad nenāk gaismā, jo bezdievīgie apstāj taisno, tādēļ tiesa tiek pārgrozīta. ¹

1. Jes.10,1.2. Mih.7,3.

⁵ Skatāties uz tautām un ņemat vērā un brīnīdamies brīnaties, jo Es daru darbu jūsu dienās, ko jūs neticēsiet, kad to stāstīs. ¹

1. Jes.23,21. Ap.darb.13,41.

⁶ Jo redzi, Es atvedīšu Kaldejus, rūgtu un čaklu tautu, kas izplētīsies pār zemi un iemantos mājas vietas, kas viņai nepieder. ¹

1. Jes.5,26. Jer.32,24. Parād.20,9.

⁷ Šī ir briesmīga un bijājama(tauta), viņas tiesa un augstība iziet no viņas pašas.

⁸ Jo viņas zirgi ir čaklāki nekā pardeļi un žiglāki nekā vilki vakarā. Un viņas jātnieki skraida, viņas jātnieki nāk no tālienes un atskrien kā ērglis, kas steidzās uz barību. ¹

1. 5Moz.28,49. Ījab.9,26. 39,30. Hoz.13,7. Cef.3,3. Mat.24,28.

⁹ Tie visi nāk uz varas darbu; kurp tie savu vaigu griež, tur tie laužās cauri kā rīta vējš un sagrābj cietumniekus kā smiltis. ¹

1. Joēl.2,7.

¹⁰ Un viņš apmēda ķēniņus, un valdnieki tam par apsmieklu, viņš apsmej visas stiprās pilis un saber pīšļus un tās uzņem. ¹

1. Dāv.dz.2,4. Jes.29,3. Dan.11,15.

¹¹ Tad viņš griežas kā vējš un aizskrien un noziedzās, turēdams savu spēku par savu dievu. ¹

1. Ījab.12,6.

¹² Vai Tu neesi no iesākuma Tas Kungs, mans Dievs, mans Svētais? Mēs nemirsim. Tu, Kungs, viņu esi iecēlis par sodību, un viņu apstiprinājis, Tu akmens kalns, par pārmācību. ¹

1. Jes.10,5.

¹³ Tavas acis ir šķīstas, ka nevar ieredzēt ļaunumu, un grūtumu Tu nevari uzlūkot. Kāpēc Tu gribi skatīties uz atkāpējiem un klusu ciest, kad bezdievīgais to aprij, kas taisnāks nekā viņš? ¹

1. Dāv.dz.5,6. Raud.3,32. Jer.12,1. Mal.3,15.

¹⁴ Un kāpēc Tu cilvēkus gribi darīt kā zivis jūrā, kā līdējus tārpus, kam valdnieka nav? ¹

1. Zaha.8,10.

¹⁵ Viņš visus izvelk ar makšķeri, viņš tos sakrāj savā tīklā, un tos sapulcina savos valgos, tāpēc viņš priecājās un līksmojās. ¹

1. Ījab.40,20. Māc.9,12.

¹⁶ Tādēļ viņš upurē savam tīklam un kvēpina saviem valgiem, jo caur tiem viņa tiesa ir palikusi tauka un viņa barība garda. ¹

1. Dan.4,17. 5,19.

¹⁷ Vai viņš tad tāpēc iztukšos savu tīklu? Vai viņš arvien tautas apkaus bez žēlastības?

¹ Es stāvu uz vakts un kāpju tornī un skatos, lai redzu, ko Viņš man sacīs, un ko man būs atbildēt uz manu sūdzību. ¹

1. 1,13. Jes.21,8.

² Un Tas Kungs man atbildēja un sacīja: raksti to parādīšanu un uzraksti to uz galdiem, ka to var viegli lasīt. ¹

1. Jes.30,8.

³ Tai parādīšanai ir savs noliktais laiks un tā steidzās uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējās, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta. ¹

1. 2Pēt.3,4.9. Ebr.10,37.

⁴ Redzi, dvēsele viņam ir pārgalvīga un netaisna, bet taisnais dzīvos caur savu ticību. ¹

1. 1Moz.15,6. Rom.1,17. Gal.3.11.

⁵ Un turklāt kā viltīgs vīns ir lepns vīrs; tas nepastāv; tas atpleš savu dvēseli platu kā elli, un kā nāve tas nav pieēdināms; tas rauj pie sevis visas tautas un sakrāj pie sevis visus ļaudis. ¹

1. Sak.23,31. 30,15.16. Jes.5,14. Dan.5,1.

⁶ Vai tad šie visi par to neuzņems sakāmu vārdu un mīklu un dziesmas par to? Un tie sacīs: vai tam, kas savu padomu vairo ar svešu mantu, - cik ilgi tas būs? Un uzkrauj sev smagus parādus. ¹

1. Jer.17,11. Mih.2,4.

⁷ Vai tad nejauši necelsies tavi parādu dzinēji un neuzmodīsies tavi spaidītāji? Un tu viņiem tapsi par laupījumu.

⁸ Tāpēc ka tu daudz tautas esi aplaupījis, tad visas atlikušās tautas tevi aplaupīs, cilvēku asiņu dēļ un tā varas darba dēļ pie zemes, pie pilsētām un pie visiem viņu iedzīvotājiem. ¹

1. p.17. Jes.33,1. Obad.10.

⁹ Vai tam, kas netaisnu mantu krāj savam namam, ka savu ligzdu taisa augstā vietā, lai no ļaunuma izglābjās. ¹

1. Sak.1,19. Obad.4.

¹⁰ Kauna lietu tu esi izdomājis savam namam, izdeldēdams daudz ļaužu; tā tu esi grēkojis pret savu dvēseli. ¹

1. Sak.20,2.

¹¹ Jo akmens mūrī brēks un baļķis griestos viņam atbildēs. ¹

1. Lūk.19,40.

¹² Vai tam, kas pilsētas uzceļ ar asinīm un kas pilis uztaisa ar netaisnību! ¹

1. Jer.22,13. Mih.3,10.

¹³ Redzi, vai tas nav no Tā Kunga Cebaot, ka ļaudis strādā priekš uguns un tautas darbojās velti? ¹

1. Jer.51,58. (2Pēt.3,10.)

¹⁴ Jo zeme taps piepildīta ar Tā Kunga godības atzīšanu, kā ūdens apklāj jūras dibenu. ¹

1. Jes.11,9. 19,23.

¹⁵ Vai tam, kas savu tuvāku dzirdina, Tavas dusmas piejaukdams, un viņu piedzirdina, ka var redzēt viņa plikumu!

¹⁶ Tu esi pieēdināts ar kaunu, ne ar godu. Dzer tu arīdzan un atklāji priekšādu! Tā Kunga labās rokas biķeris griezīsies pie tevis un negods nāks pār tavu godību. ¹

1. Jes.19,14. Jer.25,15. 51,7.39.

¹⁷ Jo tas varas darbs pie Lībanus tevi apklās, un tā zvēru izskaušana, ar ko tu tos iztraucējis, to cilvēku asiņu dēļ un tā varas darba dēļ pie zemes, pie pilsētām un pie visiem viņu iedzīvotājiem. ¹

1. p.8. Jes.14,8. 37,24. Eceh.17,3.

¹⁸ Ko tad palīdzēs tēls, ka griezējs to izgriezis, un lieta bilde un melu mācītājs, un ka tēlotājs paļaujas uz savu tēlu un taisa mēmus dievekļus? ¹

1. Dāv.dz.115,5. Jes.44,9. 45,20. 46,7. Dan.3,1. 1Kor.12,2. (Parād.13,14.) 19,20.

¹⁹ Vai tam, kas uz koku saka: uzmosties! - un uz mēmo akmeni: celies! Vai tas varētu mācīt? Redzi, tas ir aplikts ar zeltu un sudrabu, bet dvašas iekš viņa nav. ¹

1. Dāv.dz.115,4. Jer.3,9.

²⁰ Bet Tas Kungs ir savā svētā namā; ciet klusu viņa priekšā, visa pasaule! ¹

1. Dāv.dz.11,4. Jes.14,7. Zaha.2,13. Cef.1,7.

¹ Pravieša Habakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju Tavu slavu, tad es izbijos.

² Kungs, tas ir Tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību. ¹

1. Dāv.dz.90,15.

³ Dievs nāk no Tēmana un tas Svētais no Pārana kalniem. (Sela.). Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas. ¹

1. 5Moz.33,2. Dāv.dz.8,2. 72,19. Jer.49,7.

⁴ Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari Viņam abējās pusēs, un tur Viņa spēcība slēpjās. ¹

1. Dāv.dz.18,12. 50,2.

⁵ Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām. ¹

1. Joēl.2,3.

⁶ Viņš stāv un satrīcina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus. ¹

1. Jes.2,14. 34,11. 41,15. Jer.51,25.

⁷ Es redzēju Moru ļaužu teltis postā un Midijaniešu dzīvokļus drebam. ¹

1. Soģ.7,13.

⁸ Vai Tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai Tev dusmas par ūdeņiem, vai Tev bardzība par jūru, ka Tu brauci ar Saviem zirgiem uz Saviem glābšanas ratiem? ¹

1. Dāv.dz.114,3.5.

⁹ Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Sela.). Zemi Tu skaldi upēs. ¹

1. 2Moz.32,13. Dāv.dz.7,13. 114,8.

¹⁰ Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas. ¹

1. Dāv.dz.77,17. 114,4.6.

¹¹ Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot. ¹

1. Joz.10,13. Dāv.dz.18,15.

¹² Dusmībā Tu samini zemi, bardzībā Tu sadragā tautas. ¹

1. Mih.4,13.

¹³ Tu izej, glābt Savus ļaudis, glābt Savu svaidīto, Tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Sela.) ¹

1. Dāv.dz.89,36. 110,6. Jer.51,58.

¹⁴ Ar viņa paša šķēpiem Tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā. ¹

1. Dāv.dz.10,9.

¹⁵ Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem.

¹⁶ Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, ka man klusu jāgaida tā bēdu diena, kad celsies pret tiem ļaudīm, kas tos spaidīs. ¹

1. Dāv.dz.31,10. Sak.14,30. Dan.12,1.

¹⁷ Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un lopa nav laidaros. ¹

1. Joēl.1,10.

¹⁸ Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja. ¹

1. Jes.61,10. Lūk.1,47.

¹⁹ Tas Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs pa maniem kalniem. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm. ¹

1. Dāv.dz.4,1. 18,34. (Jes.40,29.)