¹ Un praviešu bērni sacīja uz Elišu: redzi jel, tā vieta, kur mēs tavā priekšā dzīvojam, mums ir par šauru.

² Ejam jel pie Jardānes un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim sev tur vietu, kur dzīvot. Un tas sacīja: ejat.

³ Un viens sacīja: nāc lūdzams un ej līdz saviem kalpiem. Un viņš sacīja: es iešu.

⁴ Tā viņš ar tiem gāja. Un tie nonāca pie Jardānes un nocirta kokus.

⁵ Un notikās, ka vienam baļķi cērtot cirvis iekrita ūdenī; tad tas sāka brēkt un sacīja: vai, mans kungs! Un tas bija palienēts.

⁶ Un tas Dieva vīrs sacīja: kur tas iekrita? Tad tas viņam rādīja to vietu, un viņš nogrieza koku un iegrūda tur, tad tā dzelzs peldēja.

⁷ Un viņš sacīja: ņem to. Tad tas izstiepa savu roku un to paņēma.

⁸ Un Sīriešu ķēniņš karoja pret Israēli un aprunājās ar saviem kalpiem un sacīja: apmetīsimies tai un tai vietā.

⁹ Bet tas Dieva vīrs sūtīja pie Israēla ķēniņa un sacīja: sargies, neej šai vietai garām, jo Sīrieši tur grib apmesties.

¹⁰ Tad Israēla ķēniņš sūtīja uz to vietu, par ko tas Dieva vīrs tam bija sacījis un piekodinājis, un tur apsargājās ne vienu ne otru lāgu vien.

¹¹ Tad Sīriešu ķēniņa sirds sašuta par šo lietu, un viņš aicināja savus kalpus un uz tiem sacīja: vai jūs man nevarat sacīt, kurš no mūsējiem tinās ar Israēla ķēniņu?

¹² Tad viens no viņa kalpiem sacīja: tā nav, mans kungs un ķēniņ, bet Israēla pravietis, Eliša, saka Israēla ķēniņam tos vārdus; ko tu savā guļamā istabā runā.

¹³ Un viņš sacīja: ejat un raugāt, kur tas ir, ka es sūtu, viņu atvest. Tad viņam teica un sacīja: redzi, viņš ir Dotanā.

¹⁴ Tad viņš uz turieni sūtīja zirgus un ratus un lielu pulku, un tie nāca naktī un apmetās ap to pilsētu.

¹⁵ Un Tā Dieva vīra sulainis cēlās agri un izgāja, un redzi, kara pulks ar zirgiem un ratiem bija apmeties ap pilsētu. Tad viņa puisis uz to sacīja: mans kungs, ko darīsim?

¹⁶ Un viņš sacīja: nebīsties, jo to ir vairāk, kas pie mums, nekā to, kas pie viņiem. ¹

1. 1Jāņ.4,4.

¹⁷ Un Eliša pielūdza un sacīja: Kungs, atdari jel viņam acis, ka tas redz! Tad Tas Kungs atdarīja tā puiša acis, ka tas redzēja, un redzi, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu Elišam apkārt. ¹

1. 2,11. Dāv.dz.34,8.

¹⁸ Un tie nonāca pie viņa, un Eliša lūdza To Kungu un sacīja: sit jel šos ļaudis ar aklību, un Viņš tos sita ar aklību pēc Elišas vārda. ¹

1. 1Moz.19,11.

¹⁹ Tad Eliša uz tiem sacīja: šis nav tas ceļš un šī nav tā pilsēta. Nāciet man pakaļ, es jūs vedīšu pie tā vīra, ko jūs meklējat. Un viņš tos veda uz Samariju.

²⁰ Kad tie nu nonāca Samarijā, tad Eliša sacīja: Kungs, atdari tiem acis, ka tie redz. Un Tas Kungs atdarīja tiem acis, ka tie redzēja, un redzi, tie bija pašā Samarijas vidū.

²¹ Un Israēla ķēniņš sacīja uz Elišu, kad viņš tos redzēja: vai man tos būs kaut, vai kaut, mans tēvs?

²² Bet viņš sacīja: tev tos nebūs kaut; ko tu ar savu zobenu un ar savu stopu aizņem, tos kauj. Cel viņiem priekšā maizi un ūdeni, lai tie ēd un dzer un iet atkal pie sava kunga.

²³ Un viņš tiem taisīja lielu mielastu, ka tie ēda un dzēra; un viņš tos atlaida, un tie atkal gāja pie sava kunga. Pēc tam Sīriešu sirotāji vairs nenāca Israēla zemē.

²⁴ Un pēc tam notikās, ka BenHadads, Sīriešu ķēniņš, sapulcināja visu savu karaspēku un cēlās un apmeta lēģeri ap Samariju.

²⁵ Un liels bads bija Samarijā, jo redzi, tie šo spieda tik ilgi, tiekams ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus, un ceturtdaļa kaba(apmēram litrs) baložu mēslu pieci sudraba gabalus.

²⁶ Un notikās, kad Israēla ķēniņš staigāja pa mūri, tad viena sieva uz to brēca un sacīja: palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!

²⁷ Un tas sacīja: Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Vai no klona, vai no vīna spaida?

²⁸ Un ķēniņš uz to sacīja: kas tev kait? Un tā sacīja: šī sieva uz mani sacīja, dod savu dēlu, ka to šodien ēdam, tad rītu ēdīsim manu dēlu.

²⁹ Tad mēs manu dēlu esam vārījušas un ēdušas. Bet kad otru dienu es uz to sacīju: dod nu savu dēlu, ka to ēdam, tad viņa savu dēlu ir apslēpusi. ¹

1. 5Moz.28,53. Raud.4,10.

³⁰ Un kad ķēniņš dzirdēja šās sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, un tie ļaudis redzēja, un redzi, tam bija maiss apakšā uz pašām miesām.

³¹ Un viņš sacīja: lai Dievs man šā vai tā dara, ja Elišas, Šafata dēla, galva šodien uz viņa paliks.

³² Un Eliša sēdēja namā, un tie vecaji sēdēja pie tā. Un (ķēniņš) sūtīja vīru savā priekšā. Bet pirms tas vēstnesis pie tā nonāca, Eliša sacīja uz tiem vecajiem: vai esat redzējuši, ka šis slepkavas bērns sūtījis, man galvu noraut? Redziet, kad tas vēstnesis nāk, tad aizslēdziet durvis, ar tām durvīm to grūzdami ārā. Klau, aiz viņa jau viņa kunga kāju troksnis!

³³ Un kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad tas vēstnesis ienāca pie tā un (ķēniņš) sacīja: redzi, tas ļaunums nāk no Tā Kunga, ko tad man vēl cerēt uz To Kungu?