¹ Sauls bija četrdesmit* gadus vecs, kad palika par ķēniņu un valdīja divdesmit** divus gadus pār Israēli. ^{1 2}

1. laikam: četrdesmit.
2. laikam: divdesmit, jo še tā skaitļa trūkst.

² Un Sauls sev izlasīja trīs tūkstošus (vīru) no Israēla un divi tūkstoši bija pie Saula Mikmasā un uz Bēteles kalniem, un tūkstoš (vīru) pie Jonatāna Benjamina Ģibejā; un tos citus ļaudis viņš atlaida, ikvienu uz savām mājām.

³ Bet Jonatāns sita Fīlistus lēģerī Ģebā, un Fīlisti to dzirdēja. Tādēļ Sauls pūta ar bazūnēm pa visu zemi sacīdams: lai Ebreji to dzird. ¹

1. 10,5.

⁴ Tad viss Israēls dzirdēja sakām: Sauls Fīlistus lēģerī ir sitis, un Israēls ir tapis smirdots pie Fīlistiem. Tad tie ļaudis tapa sasaukti uz Gilgalu Saulam pakaļ.

⁵ Un Fīlisti sapulcējās pret Israēli karot, trīsdesmit tūkstoš rati un seštūkstoš jātnieki un tik daudz ļaužu kā smiltis jūrmalā. Un tie cēlās un apmeta lēģeri pie Mikmasas, no Bet-Avenas pret rītiem.

⁶ Kad nu Israēla vīri redzēja savas bēdas (jo tie ļaudis bija spaidos), tad tie ļaudis paslēpās alās un ērkšķu krūmos un klintīs un pilīs un bedrēs.

⁷ Un Ebreji cēlās pār Jardāni pāri uz Gada zemi un Gileādu. Bet Sauls bija vēl Gilgalā un visi ļaudis drebēja viņam pakaļ.

⁸ Tad viņš gaidīja septiņas dienas, līdz tam laikam, ko Samuēls bija nolicis. Bet kad Samuēls uz Gilgalu nenāca, tad tie ļaudis no viņa izklīda. ¹

1. 10,8.

⁹ Tad Sauls sacīja: nesiet man šurp to dedzināmo upuri un tos pateicības upurus. Un viņš upurēja to dedzināmo upuri.

¹⁰ Kad nu viņš bija beidzis upurēt to dedzināmo upuri, redzi, tad Samuēls atnāca, un Sauls izgāja tam pretī, viņu sveicināt.

¹¹ Tad Samuēls sacīja: ko tu esi darījis? Un Sauls sacīja: kad es redzēju, ka tie ļaudis no manis izklīda un tu noliktā laikā nenāci, un tie Fīlisti bija sapulcējušies Mikmasā,

¹² Tad es sacīju: nu Fīlisti pie manis nāks uz Gilgalu, un es Tā Kunga vaigu neesmu pielūdzis, tā es iedrošinājos un upurēju to dedzināmo upuri.

¹³ Tad Samuēls sacīja uz Saulu: tu esi aplam darījis; tu neesi turējis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev ir pavēlējis; jo nu Tas Kungs tavu valstību pār Israēli būtu apstiprinājis mūžīgi,

¹⁴ Bet nu tava valstība nepastāvēs: Tas Kungs Sev vīru ir izmeklējis pēc Savas sirds, un Tas Kungs to ir nolicis Saviem ļaudīm par valdnieku, tāpēc ka tu neesi turējis, ko Tas Kungs tev bija pavēlējis. ¹

1. Dāv.dz.89,20.21. Ap.darb.13,22.

¹⁵ Tad Samuēls cēlās un gāja no Gilgalas uz Benjamina Ģibeju, un Sauls skaitīja tos ļaudis, kas pie viņa atradās, pie sešsimt vīru. ¹

1. 14,2.

¹⁶ Un Sauls un Jonatāns, viņa dēls, un tie ļaudis, kas pie viņiem atradās, palika Benjamina Ģibejā. Bet Fīlisti bija apmetušies Mikmasā.

¹⁷ Un no Fīlistu lēģera izgāja trīs pulki sirotāju, viens pulks griezās uz to ceļu pret Ovru, uz Saula zemi,

¹⁸ Un viens pulks griezās uz to ceļu pret Bet-Oronu, un viens pulks griezās uz to robežas ceļu, kas uz Ceboīm ieleju pret tuksnesi stiepjas.

¹⁹ Un neviena kalēja nebija pa visu Israēla zemi. Jo Fīlisti sacīja: lai Ebreji ne zobenu, ne šķēpu netaisa. ¹

1. Soģ.5,8.

²⁰ Tādēļ visam Israēlim bija jānoiet pie Fīlistiem, savu lemesi vai lāpstu vai cirvi vai izkapti asināt.

²¹ Un asmeņi pie izkaptīm un lāpstām un dakšām un cirvjiem bija atcirsti, un tie dzenuļi atkal bija jāmetina.

²² Un notikās kaujas dienā, ka ne pie viena no tiem ļaudīm, kas bija pie Saula un pie Jonatāna, neatrada rokā ne zobena, ne šķēpa, tikvien pie Saula un pie Jonatāna, viņa dēla, tie atradās.

²³ Un viens pulks Fīlistu devās uz to ceļa šaurumu kalnos pie Mikmasas.