¹ Kad nu viņš bija beidzis ar Saulu runāt, tad Jonatāna sirds ar Dāvida sirdi sadraudzējās, un Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dvēseli.

² Un Sauls viņu ņēma tai pašā dienā un tam neļāva tēva namā pāriet.

³ Un Jonatāns derēja derību ar Dāvidu, tāpēc ka viņš to mīlēja kā savu dvēseli. ¹

1. 26,16. 23,18.

⁴ Un Jonatāns noņēma savu mēteli, kas viņam bija, un to deva Dāvidam, arī savas drēbes, kā arī savu zobenu un savu stopu un savu jostu.

⁵ Un Dāvids izgāja visur, kurp Sauls viņu sūtīja, un turējās gudri, un Sauls to iecēla pār tiem karavīriem, un tas patika labi visiem ļaudīm, arī Saula kalpiem.

⁶ Un notikās, kad tie nu pārnāca, un Dāvids atpakaļ griezās no tā Fīlista kaušanas, tad tās sievas no visām Israēla pilsētām dziedot un dejot izgāja ķēniņam Saulam pretī ar bungām, ar prieku un ar spēlēm.

⁷ Un tās sievas diedamas dziedāja un sacīja: Sauls tūkstošus nokāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus. ¹

1. 21,11. 23,5.

⁸ Tad Sauls ļoti apskaitās un šī valoda viņam nepatika un viņš sacīja: tie Dāvidam devuši desmit tūkstošus un man tie devuši tūkstošus; tiešām valstība vēl viņam tiks.

⁹ Un Sauls skaudīgi skatījās uz Dāvidu no tās dienas un joprojām.

¹⁰ Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Saulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Saulam bija šķēps rokā, ¹

1. 19,9.

¹¹ Un Sauls meta to šķēpu un domāja: es Dāvidu pie sienas noduršu. Bet Dāvids novērsās divreiz no viņa.

¹² Un Sauls bijās no Dāvida, jo Tas Kungs bija ar viņu un bija no Saula atstājies.

¹³ Un Sauls viņu atstādināja no sevis un to darīja par virsnieku pār tūkstoti; un tas izgāja un iegāja ļaužu priekšā.

¹⁴ Un Dāvids turējās gudri uz visiem saviem ceļiem, un Tas Kungs bija ar viņu.

¹⁵ Kad nu Sauls redzēja, ka tas ļoti gudri turējās, tad tas no viņa bijās.

¹⁶ Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un iegāja viņu priekšā.

¹⁷ Un Sauls sacīja uz Dāvidu: redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu; esi man tikai sirdīgs vīrs un vedi Tā Kunga karus. Jo Sauls domāja: mana roka nebūs pret viņu, bet lai Fīlistu roka ir pret viņu.

¹⁸ Bet Dāvids sacīja uz Saulu: kas es esmu, un kas ir mana dzīves kārta un mana tēva radi iekš Israēla, ka man būs palikt ķēniņam par znotu?

¹⁹ Bet kad tas laiks nāca, ka Meraba, Saula meita, Dāvidam bija jādod, tad tā Adriēlim no Meolas tapa dota par sievu. ¹

1. 2Sam.21,8.

²⁰ Bet Mikale, Saula meita, mīlēja Dāvidu. Kad tas Saulam tapa teikts, tad tas viņam bija pa prātam.

²¹ Un Sauls sacīja: to es viņam došu, lai tā viņam ir par valgu, un Fīlistu roka nāk pār viņu. Tāpēc Sauls sacīja uz Dāvidu: ar to otru tu man šodien būsi par znotu.

²² Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: runājiet ar Dāvidu klusiņām un sakāt: redzi, ķēniņam ir labs prāts uz tevi, un visi viņa kalpi tevi mīļo, tad palieci ķēniņam par znotu.

²³ Un Saula kalpi runāja šos vārdus priekš Dāvida ausīm. Bet Dāvids sacīja: vai tā ir maza lieta priekš jūsu acīm, ķēniņam palikt par znotu? Un es taču esmu nabags un zems vīrs.

²⁴ Un Saula kalpi viņam to stāstīja sacīdami: tā un tā Dāvids ir runājis.

²⁵ Tad Sauls sacīja: sakāt Dāvidam tā: ķēniņam negribās kroņa naudas, bet simts Fīlistu priekšādas, lai atriebjamies pie ķēniņa ienaidniekiem. Jo Sauls domāja Dāvidu izdeldēt caur Fīlistu roku.

²⁶ Tad viņa kalpi Dāvidam šos vārdus sacīja, un Dāvidam labi patika, ķēniņam palikt par znotu.

²⁷ Bet tās dienas vēl nebija pagalam, tad Dāvids cēlās un nogāja ar saviem vīriem un nokāva no Fīlistiem divsimt vīrus. Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās ķēniņam tapa nodotas pilnā skaitā, ka viņš taptu ķēniņa znots. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mikali par sievu.

²⁸ Un Sauls redzēja un nomanīja, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu, un Mikale, Saula meita, viņu mīlēja.

²⁹ Tad Sauls no Dāvida vēl vairāk bijās un Sauls ienīdēja Dāvidu, kamēr viņš dzīvoja.

³⁰ Kad nu Fīlistu lielkungi izgāja (karot), tad notikās viņiem izejot, ka Dāvids bija gudrāks nekā visi Saula kalpi, tā ka viņa vārds kļuva ļoti cienīts.