¹ Tanīs dienās, kad soģi valdīja, bija bads zemē. Un viens vīrs no Jūda Bētlemes nogāja piemist Moaba klajumos ar savu sievu un saviem diviem dēliem.

² Un tā vīra vārds bija Elimeleks un viņa sievas vārds Naēmja un viņa abu dēlu vārdi Mālons un Ķiljons, Efratieši no Jūda Bētlemes, un tie nāca Moaba klajumos un tur palika.

³ Un Elimeleks, Naēmjas vīrs, nomira, un viņa palika viena ar saviem diviem dēliem; tie sev ņēma Moabiešu sievas, - tās pirmās vārds bija Arpa un tās otras vārds Rute.

⁴ Un tie tur palika kādus desmit gadus.

⁵ Tad arī šie abi, Mālons un Ķiljons, nomira, un tā sieva palika viena pēc saviem diviem dēliem un pēc sava vīra.

⁶ Un viņa cēlās ar savām vedeklām un griezās atpakaļ no Moaba klajumiem; jo tā bija dzirdējusi Moaba zemē, ka Tas Kungs savus ļaudis piemeklējis un viņiem maizi devis.

⁷ Tāpēc viņa aizgāja no tās vietas, kur tā bija bijusi, un viņas abas vedeklas ar viņu. Un kad viņa pa ceļu gāja, pāriet uz Jūda zemi,

⁸ Tad Naēmja sacīja uz savām abām vedeklām: ejat, griežaties atpakaļ ikviena uz savas mātes namu; lai Tas Kungs žēlastību pie jums dara, itin kā jūs esat darījuši pie tiem aizgājušiem un pie manis.

⁹ Lai Tas Kungs jums dod, ka jūs dusu atrodat, ikviena sava vīra namā. Un viņa tās skūpstīja. Tad tās pacēla savu balsi un raudāja.

¹⁰ Un tās sacīja uz viņu: mēs gribam tev līdz iet pie taviem ļaudīm.

¹¹ Bet Naēmja sacīja: griežaties atpakaļ manas meitas, kāpēc jums man iet līdz? Vai tad man vēl dēli varētu būt manā klēpī, kas jums varētu būt par vīriem?

¹² Griežaties atpakaļ, manas meitas, ejat, jo es esmu par vecu, iet pie vīra. Kad es tā sacītu, man vēl ir cerība, un ja man šinī naktī vīrs gadītos, un es dēlus dzemdētu,

¹³ Vai tad jūs gaidītu, kamēr tie uzaugtu? Vai tad jūs ieslēgtos un pie vīra neietu? - Ne tā, manas meitas, man iet daudz grūtāki nekā jums, jo Tā Kunga roka pret mani izstiepusies.

¹⁴ Tad tās pacēla savu balsi un raudāja atkal, un Arpa skūpstīja savu vīramāti, bet Rute palika pie viņas.

¹⁵ Tad tā sacīja: redzi, tava vīra brāļa sieva griezusies atpakaļ pie saviem ļaudīm un pie sava dieva; griezies arī tu sava vīra brāļa sievai pakaļ.

¹⁶ Bet Rute sacīja: nespied mani, tevi atstāt un no tevis aiziet; jo kurp tu iesi, arī es iešu, un kur tu mitīsi, tur arī es mitīšu; tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs;

¹⁷ Kur tu mirsi, tur es miršu, un tur gribu tapt aprakta; lai Tas Kungs man šā un tā dara, nāve vien mani un tevi šķirs.

¹⁸ Kad nu viņa redzēja, ka šī bija stipri apņēmusies, viņai iet līdzi, tad viņa mitējās to pārrunāt.

¹⁹ Un abas gāja, kamēr nāca uz Bētlemi. Un notikās, kad viņas Bētlemē nonāca, tad visa pilsēta par tām sacēlās, un tās (sievas) sacīja: vai šī nav Naēmja?

²⁰ Bet viņa uz tām sacīja: nesauciet mani par Naēmju (jauka), sauciet mani par Māru (rūgta), jo tas Visuvarenais man piesūtījis lielu sirds rūgtumu.

²¹ Pilna es aizgāju, bet tukšai Tas Kungs man licis atpakaļ griezties; kāpēc jūs mani sauksiet Naēmju, kad tomēr Tas Kungs pret mani liecību devis, un tas Visuvarenais mani apbēdinājis?

²² Tā Naēmja griezās atpakaļ, un Rute, tā Moabiešu sieva, viņas vedekla, līdz ar viņu griezās atpakaļ no Moaba, un tās nāca uz Bētlemi ap miežu pļaujamo laiku.