¹ Un notikās, kad Dāvids ar saviem vīriem trešā dienā nāca uz Ciklagu, tad Amalekieši pret dienvidiem un Ciklagā bija ielauzušies un Ciklagu kāvuši un ar uguni sadedzinājuši.

² Un tās sievas no turienes bija aizveduši, un mazus un lielus, bet nevienu nebija nokāvuši, bet aizveduši un gājuši savu ceļu.

³ Un Dāvids ar saviem vīriem nāca pie tās pilsētas, un redzi, tā bija sadedzināta ar uguni, un viņu sievas un viņu dēli un viņu meitas bija aizvesti.

⁴ Tad Dāvids ar tiem vīriem, kas pie viņa bija, pacēla savu balsi un raudāja, kamēr tiem vairs spēka nebija raudāt.

⁵ Arī Dāvida abas sievas, Aķinoama, tā Jezreēliete, un Abigaīle, Nābala sieva, tā Karmeliete, bija aizvestas.

⁶ Un Dāvidam bija ļoti bail, jo tie ļaudis to gribēja akmeņiem nomētāt, jo visiem ļaudīm sirds ēdās, ikvienam par saviem dēliem un par savām meitām. Bet Dāvids stiprinājās iekš Tā Kunga, sava Dieva.

⁷ Un Dāvids sacīja uz priesteri Abjataru, Aķimeleka dēlu: dod jel to efodu šurp! Un Abjatars nesa to efodu pie Dāvida.

⁸ Tad Dāvids vaicāja To Kungu sacīdams: vai man būs tam pulkam pakaļ dzīties, vai es tos panākšu? Un Viņš tam sacīja: dzenies, tu tos panāksi un patiesi atpestīsi.

⁹ Tad Dāvids nogāja ar tiem sešsimt vīriem, kas pie viņa bija, un kad tie nāca pie Bezoras upes, tad tur citi apstājās.

¹⁰ Un Dāvids tiem dzinās pakaļ ar četrsimt vīriem, bet divsimt vīri tur palika stāvot, kas bija piekusuši, ka nevarēja iet pār Bezoras upi.

¹¹ Un tie atrada vienu Ēģiptieti laukā, to tie atveda pie Dāvida, un deva tam maizes, un viņš ēda, un deva tam ūdeni dzert,

¹² Un deva tam vienu šķēli vīģu raušu un divus rozīņu raušus. Un viņš ēda, un viņa gars atkal atgriezās pie viņa, jo viņš nebija maizes ēdis, nedz ūdens dzēris trīs dienas un trīs naktis.

¹³ Tad Dāvids uz to sacīja: kas tu esi un no kurienes tu esi? Tad tas sacīja: esmu ēģiptiešu puisis, viena Amalekieša kalps, un mans kungs mani atstājis, tāpēc ka es priekš trim dienām esmu slims palicis.

¹⁴ Mēs bijām ielauzušies pret dienasvidu pie Krietiem un uz Jūdu un pret dienasvidu pie Kāleba, un Ciklagu ar uguni esam sadedzinājuši.

¹⁵ Tad Dāvids uz to sacīja: vai tu gribi mani novest pie šā pulka? Un tas sacīja: zvērē man pie Dieva, ka tu mani negribi nokaut nedz nodot mana kunga rokā, tad es tevi pie šā pulka novedīšu.

¹⁶ Un viņš to noveda. Un redzi, tie gulēja izklīduši pa visu klajumu, ēda un dzēra un dejoja par visu to lielo laupījumu, ko tie bija paņēmuši no Fīlistu un Jūdu zemes.

¹⁷ Un Dāvids tos kāva no rīta gaismas līdz vakaram otrai dienai sākot, un neviens no tiem neizspruka, kā vien četrsimt jauni vīri, kas uz kamieļiem jāšus aizbēga.

¹⁸ Tā Dāvids izglāba visu, ko Amalekieši bija paņēmuši, un Dāvids arī izglāba savas abas sievas.

¹⁹ Un no tiem netrūka neviena, ne maza ne liela, ne dēla ne meitas, ne no tā laupījuma, ne no visa, ko tie tiem bija paņēmuši, - visu Dāvids veda atpakaļ.

²⁰ Un Dāvids ņēma visas avis un vēršus, un tie šos lopus dzina Dāvida priekšā un sacīja: šis ir Dāvida laupījums.

²¹ Kad nu Dāvids pie tiem divsimt vīriem nāca, kas bija piekusuši, ka Dāvidam nevarēja iet pakaļ, un tāpēc pie Bezoras upes bija pamesti, tad tie Dāvidam un tiem ļaudīm, kas pie viņa bija, izgāja pretī. Un Dāvids piestājās pie tiem ļaudīm un vaicāja pēc viņu labklāšanās.

²² Tad visi netiklie un negantie ļaudis to vīru starpā, kas ar Dāvidu bija gājuši, atbildēja un sacīja: tāpēc ka tie mums nav nākuši līdz, tad mēs tiem arī nekā nedosim no tā laupījuma, ko esam glābuši, kā vien ikkatram savu sievu un savas bērnus; tos lai tie ņem un iet.

²³ Bet Dāvids sacīja: tā jums, mani brāļi, nebūs darīt ar to, ko Tas Kungs mums ir devis, jo Viņš mūs ir pasargājis, un to pulku, kas pret mums nācis, ir devis mūsu rokā.

²⁴ Kas jūs šinī lietā varētu klausīt? Jo kāda daļa ir tiem, kas gājuši kauties, tāda pat daļa būs arī šiem, kas pie rīkiem palikuši, tiem kopā būs dalīties. ¹

1. 4Moz.31,27.

²⁵ Un tas no tās dienas nu joprojām tā ir palicis, jo viņš to par likumu un tiesu ir iecēlis iekš Israēla līdz šai dienai.

²⁶ Kad nu Dāvids uz Ciklagu nāca, tad viņš no tā laupījuma Jūda vecajiem, saviem draugiem, sūtīja un sacīja: redz, še jums ir dāvanas no Tā Kunga ienaidnieku laupījuma.

²⁷ (Proti) tiem Bētelē un tiem Rāmatā pret dienasvidu un tiem Jatirā

²⁸ Un tiem Aroērā un tiem Sipmotā un Estemoā

²⁹ Un tiem Rakalā un tiem, kas bija Jerameēliešu pilsētās, un tiem, kas Keniešu pilsētās dzīvoja,

³⁰ Un tiem Ormā un tiem KorAzanā un tiem Atakā,

³¹ Tiem Hebronē, un visām vietām, kur Dāvids bija apkārt gājis, viņš un viņa vīri.