¹ Katram darbam ir nolikts laiks un katram nodomam apakš debess ir savs brīdis. ¹

1. 8,6.

² Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt un savs laiks dēstīto ravēt.

³ Savs laiks nokaut un savs laiks dziedināt, savs laiks nolauzt un savs laiks uzcelt.

⁴ Savs laiks raudāt un savs laiks smieties, savs laiks vaidēt un savs laiks diet.

⁵ Savs laiks akmeņus mest un savs laiks akmeņus kraut, savs laiks apkampt un savs laiks šķirties.

⁶ Savs laiks meklēt un savs laiks zaudēt, savs laiks glabāt un savs laiks nomest.

⁷ Savs laiks saplēst un savs laiks sašūt, savs laiks klusu ciest un savs laiks runāt.

⁸ Savs laiks mīlēt un savs laiks nīdēt, savs laiks karam un savs laiks mieram.

⁹ Kāds labums strādniekam no sava pūliņa? ¹

1. 2,22. 6,7.

¹⁰ Es esmu redzējis grūtumu, ko Dievs cilvēku bērniem uzlicis, ar to mocīties. ¹

1. 1,13. 2,26.

¹¹ Viņš visu jauki ir darījis savā laikā; pat mūžību viņš licis viņu sirdīs; tik cilvēks nevar izprast Dieva darbu, ne viņa iesākumu, ne galu. ¹

1. 8,17.

¹² Es samanīju, ka priekš viņiem nekas nav labāks, nekā priecāties un labu darīt savā laikā, ¹

1. 3,22.

¹³ Un ka ikkatrs cilvēks ēd un dzer un ko laba bauda pie visa sava pūliņa: tā ir Dieva dāvana. ¹

1. 2,24. 5,18. 6,2.

¹⁴ Es zinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi, tam neko nevar pielikt nedz no tā ko atraut, un Dievs to dara, lai Viņu bīstas. ¹

1. Dan.4,32.

¹⁵ Kas jau bijis, tas tagad ir, un kas vēl būs, tas jau bijis; un Dievs atjauno to, kas bija pagājis. ¹

1. 1,9.

¹⁶ Un es vēl pasaulē esmu redzējis tiesas vietu, - tur bija bezdievība, un taisnības vietu, - tur bija bezdievība. ¹

1. Dāv.dz.58,2.3.

¹⁷ Es sacīju savā sirdi: Dievs tiesās taisno un bezdievīgo; jo katram nodomam ir tur savs laiks, un visi darbi (taps tiesāti). ¹

1. 8,5.6. 12,14.

¹⁸ Es sacīju savā sirdī: tas ir cilvēku bērnu dēļ, Dievs tos grib pārbaudīt un tiem rādīt, ka tie paši par sevi ir kā lopi. ¹

1. Dāv.dz.49,21.

¹⁹ Jo kāds cilvēku bērnu liktenis, tāds lopu liktenis; tiem ir viens liktenis: kā viens mirst, tā otrs mirst, - tiem visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār lopiem; jo viss ir niecība.

²⁰ Visi noiet vienā vietā, visi ir no pīšļiem un visi griežas atpakaļ pīšļos. ¹

1. 6,6. 12,7.

²¹ Kas pārmana cilvēku bērnu dvašu, vai tā augšup iet, un lopu dvašu, vai tā lejup nokāpj? ¹

1. 12,7.

²² Tādēļ es redzēju, ka nekas nav labāks, nekā ka cilvēks priecājās pie sava darba; jo tā ir viņa daļa. Jo kas viņu vedīs tai vietā, kur tas varētu redzēt, kas pēc viņa notiks? ¹

1. 5,17. 6,12. 7,14.