¹ Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi. ¹

1. 1,12. Sak.1,1.

² Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība. ¹

1. 12,8. Rom.8,20.

³ Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē. ¹

1. 1,14. 2,22.

⁴ Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi. ¹

1. Dāv.dz.90,3. 104,5.

⁵ Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec. ¹

1. Dāv.dz.19,6.7.

⁶ Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ.

⁷ Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ.

⁸ Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot. ¹

1. 4,8. Dāv.dz.90,10. Sak.27,20.

⁹ Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē. ¹

1. 3,15.17.

¹⁰ Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums. ¹

1. Parād.21,5.

¹¹ Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs.

¹² Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē. ¹

1. 1,1.

¹³ Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās. ¹

1. 8,9. 3,9. 10,18. Rom.8,20.

¹⁴ Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja. ¹

1. 1,8. 2,11. 4,6. 5,15. Hoz.12,2.

¹⁵ Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt. ¹

1. 7,13.

¹⁶ Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam. ¹

1. 1Ķēn.3,12.

¹⁷ Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja. ¹

1. 2,12. 4,16. 7,25.

¹⁸ Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu. ¹

1. 1Ķēn.19,4. Dan.7,28. 8,27.

¹ Es sacīju savā sirdī: nu tad, gribu baudīt priekus un redzēt labas dienas; bet redzi, arī tā ir niecība!

² Uz smiešanos es sacīju: tu esi neprātīga, un uz prieku: ko tu dari? ¹

1. 7,3.

³ Tad es savā sirdī apņēmos, mielot savu miesu ar vīnu, un kamēr sirds uz gudrību dotos, arī baudīt ģeķību, tiekams es redzētu, kas cilvēku bērniem labi būtu, kas tiem jādara apakš debess savā dzīvības laikā. ¹

1. Sak.31,6.7.

⁴ Es darīju lielus darbus; es uzcēlu sev ēkas, dēstīju vīna dārzus; ¹

1. 1Ķēn.7,1. Augst.dz.8,11.

⁵ Es sev kopu dārzus un jaukas birzes un stādīju tur visādus augļu kokus. ¹

1. Augst.dz.4,16.

⁶ Es sev izraku dīķus, no tiem slacināt birzi, kur koki zaļoja.

⁷ Es pirku kalpus un kalpones, man bija arī dzimta saime un vēršu un avju lielāks pulks, nekā visiem, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē. ¹

1. 1Moz.14,14. 17,13.

⁸ Es sev arī sakrāju sudrabu un zeltu un dārgumus no ķēniņiem un valstīm. Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas, un ko cilvēku bērni mēdz iekārot, sievas pār sievām. ¹

1. 1Ķēn.9,28. 10,15.22. 11,1. 2Laik.35,25.

⁹ Un es paliku lielāks un lielāks un pieņēmos pār visiem, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, arī mana gudrība man palika. ¹

1. 1Ķēn.10,23.

¹⁰ Un visu, ko manas acis iekāroja, to es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij nekāda prieka; jo mana sirds priecājās par visu manu pūliņu, un šī bija mana daļa no visa mana pūliņa. ¹

1. 11,9.

¹¹ Tad es uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija darījušas, un to pūliņu, ar ko es grūti biju pūlējies, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja, un labuma nav pasaulē. ¹

1. 1,14. 1Moz.1,31.

¹² Un es griezos, redzēt gudrību un neprātību un ģeķību. Jo ko tas cilvēks (darīs), kas nāks pēc ķēniņa? to pašu, kas jau sen darīts. ¹

1. 1,9.17. 2,18.

¹³ Un es redzēju, ka gudrība ir labāka nekā ģeķība, tā kā gaisma labāka nekā tumsība.

¹⁴ Gudram acis stāv galvā, un ģeķis staigā tumsībā; bet es arī manīju, kā viņiem visiem vienāds liktenis. ¹

1. 2,16. 3,19. 8,1.

¹⁵ Tad es sacīju savā sirdī: kad man tāds pat liktenis kā ģeķim, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? Un es sacīju savā sirdī: Arī tā ir niecība.

¹⁶ Jo gudro tāpat mūžam nepiemin kā ģeķi; jo kas tagad ir, tas nākošā laikā viss top aizmirsts, un tāpat gudrais mirst kā ģeķis. ¹

1. 9,5.6.

¹⁷ Tādēļ es ienīdēju šo dzīvību, jo es turēju par ļaunu, kas pasaulē notiek; jo viss tas ir niecība un grābstīšanās pēc vēja.

¹⁸ Es arī ienīdēju visu savu pūliņu, ar ko es biju nopūlējies pasaulē, ka man tas bija jāpamet cilvēkam, kas būs pēc manis. ¹

1. 2,21. 6,2. Dāv.dz.39,7.

¹⁹ Jo kas zin, vai viņš būs gudrs vai ģeķis; un tomēr viņš valdīs pār visu manu darbu, ar ko esmu nopūlējies, un ko ar gudrību esmu padarījis pasaulē; arī tā ir niecība.

²⁰ Tāpēc es griezos, ka mana sirds apnikusi atstātos no visa tā pūliņa, ar ko biju nopūlējies pasaulē. ¹

1. 2,12.

²¹ Jo jebšu kas savu darbu ar gudrību un ziņu un pareizi dara, taču viņam sava daļa jāpamet citam, kas pie tā nav strādājis; arī tā ir niecība un liela nelietība. ¹

1. 2,18.

²² Kas tad cilvēkam atlec no visa viņa darba un viņa sirds pūliņa, ar ko viņš nopūlējies pasaulē? ¹

1. 1,3. 3,9.

²³ Jo visas viņa dienas ir sāpes, un viņa darbs ir sirdēsti, arī naktī viņa sirds nedus; tā ir arīdzan niecība. ¹

1. 8,16.

²⁴ Vai tad nebūs labāki cilvēkam, ka viņš ēd un dzer un savai dvēselei ļauj labumu baudīt pie sava pūliņa? Bet es esmu redzējis, ka arī tas nāk no Dieva rokas. ¹

1. 3,12.22. 5,17. (Mat.6,34.) Ap.darb.2,46.47.

²⁵ Kas gan var ēst un kas var ko baudīt bez Viņa? ¹

1. 2,10.

²⁶ Jo cilvēkam, pie kā Viņam labs prāts, Viņš dod gudrību un atzīšanu un prieku, bet grēciniekam Viņš dod grūtumu, ka tas kopj un krāj un tomēr atstāj tam, pie kā Dievam labs prāts. Arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. ¹

1. 1,4. Ījab.26,16.17. Sak.12,22.

¹ Katram darbam ir nolikts laiks un katram nodomam apakš debess ir savs brīdis. ¹

1. 8,6.

² Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt un savs laiks dēstīto ravēt.

³ Savs laiks nokaut un savs laiks dziedināt, savs laiks nolauzt un savs laiks uzcelt.

⁴ Savs laiks raudāt un savs laiks smieties, savs laiks vaidēt un savs laiks diet.

⁵ Savs laiks akmeņus mest un savs laiks akmeņus kraut, savs laiks apkampt un savs laiks šķirties.

⁶ Savs laiks meklēt un savs laiks zaudēt, savs laiks glabāt un savs laiks nomest.

⁷ Savs laiks saplēst un savs laiks sašūt, savs laiks klusu ciest un savs laiks runāt.

⁸ Savs laiks mīlēt un savs laiks nīdēt, savs laiks karam un savs laiks mieram.

⁹ Kāds labums strādniekam no sava pūliņa? ¹

1. 2,22. 6,7.

¹⁰ Es esmu redzējis grūtumu, ko Dievs cilvēku bērniem uzlicis, ar to mocīties. ¹

1. 1,13. 2,26.

¹¹ Viņš visu jauki ir darījis savā laikā; pat mūžību viņš licis viņu sirdīs; tik cilvēks nevar izprast Dieva darbu, ne viņa iesākumu, ne galu. ¹

1. 8,17.

¹² Es samanīju, ka priekš viņiem nekas nav labāks, nekā priecāties un labu darīt savā laikā, ¹

1. 3,22.

¹³ Un ka ikkatrs cilvēks ēd un dzer un ko laba bauda pie visa sava pūliņa: tā ir Dieva dāvana. ¹

1. 2,24. 5,18. 6,2.

¹⁴ Es zinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi, tam neko nevar pielikt nedz no tā ko atraut, un Dievs to dara, lai Viņu bīstas. ¹

1. Dan.4,32.

¹⁵ Kas jau bijis, tas tagad ir, un kas vēl būs, tas jau bijis; un Dievs atjauno to, kas bija pagājis. ¹

1. 1,9.

¹⁶ Un es vēl pasaulē esmu redzējis tiesas vietu, - tur bija bezdievība, un taisnības vietu, - tur bija bezdievība. ¹

1. Dāv.dz.58,2.3.

¹⁷ Es sacīju savā sirdi: Dievs tiesās taisno un bezdievīgo; jo katram nodomam ir tur savs laiks, un visi darbi (taps tiesāti). ¹

1. 8,5.6. 12,14.

¹⁸ Es sacīju savā sirdī: tas ir cilvēku bērnu dēļ, Dievs tos grib pārbaudīt un tiem rādīt, ka tie paši par sevi ir kā lopi. ¹

1. Dāv.dz.49,21.

¹⁹ Jo kāds cilvēku bērnu liktenis, tāds lopu liktenis; tiem ir viens liktenis: kā viens mirst, tā otrs mirst, - tiem visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār lopiem; jo viss ir niecība.

²⁰ Visi noiet vienā vietā, visi ir no pīšļiem un visi griežas atpakaļ pīšļos. ¹

1. 6,6. 12,7.

²¹ Kas pārmana cilvēku bērnu dvašu, vai tā augšup iet, un lopu dvašu, vai tā lejup nokāpj? ¹

1. 12,7.

²² Tādēļ es redzēju, ka nekas nav labāks, nekā ka cilvēks priecājās pie sava darba; jo tā ir viņa daļa. Jo kas viņu vedīs tai vietā, kur tas varētu redzēt, kas pēc viņa notiks? ¹

1. 5,17. 6,12. 7,14.

¹ Un es griezos un redzēju visus spaidus, kas notiek pasaulē, un redzi, tur bija apspiesto asaras, un iepriecinātāja tiem nebija, un viņu spaidītāju roka tiem darīja pāri, un iepriecinātāja tiem nebija. ¹

1. 2,20. Dāv.dz.103,6.

² Tad es slavēju tos mirušos, kas jau bija nomiruši, vairāk nekā tos dzīvos, kas vēl dzīvi. ¹

1. Ījab.3,11. 10,18.

³ Un vēl labāki nekā tiem abiem ir tam, kas vēl nemaz nav, kas nemaz vēl nav redzējis to blēdību, kas notiek pasaulē. ¹

1. 6,3.

⁴ Vēl es redzēju visādu pūliņu un visādu darba izveicību, ar ko cits citam grib tikt pāri(skaudībā); arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja.

⁵ Ģeķis saliek savas rokas un ēd savu paša miesu. ¹

1. 5,11. Sak.6,10.

⁶ Sauja pilna ar mieru ir labāka nekā abas rokas pilnas ar pūliņu un grābstīšanos pēc vēja. ¹

1. 1,14. Sak.15,16.

⁷ Atkal es griezos un redzēju niecību pasaulē. ¹

1. 4,4.

⁸ Tur ir viens pats un ne divi, viņam arī nav ne dēla ne brāļa, un viņam ir pūliņu bez gala, un viņa acīm bagātības nepietiek. Kam tad par labu es pūlējos un atrauju savai dvēselei labumu? Tā ir arīdzan niecība un liels grūtums. ¹

1. 1,8. 2,21.

⁹ Diviem ir labāki nekā vienam, jo tiem ir laba alga no sava pūliņa.

¹⁰ Jo kad tie krīt, tad draugs draugu uzceļ; bet vai tam, kas viens, kad tas krīt un otra nav, kas viņu uzceļ.

¹¹ Kad divi kopā guļ, tad tiem ir silti, bet kā viens var sasildīties?

¹² Un ja kas to vienu pārvarētu, tad tie divi tam taču var pretī stāvēt, un trīskārtīgu auklu drīz nepārraus.

¹³ Labāki nabaga bērns, kas gudrs, nekā vecs ķēniņš, kas ir ģeķis, un vairs nezin mācības pieņemt. ¹

1. Sak.28,6.

¹⁴ Jo šis nāk no cietuma nama un top par ķēniņu, lai gan nabags bija piedzimis savā valstī. ¹

1. 1Moz.41,14.

¹⁵ Es ieraudzīju visus, kas dzīvo pasaulē, staigājam ar šo jaunekli, to otru, kam bija stāvēt viņa vietā.

¹⁶ Visu to ļaužu, kam viņš par priekšnieku, bija bezgalīgs pulks; bet tie, kas vēl pēc būs, par viņu nepriecāsies. Tiešām tā arī ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. ¹

1. 1,47.

¹ Sargi savu kāju, kad tu ej Dieva namā, un nāc labāk klausīties nekā upurēt kā ģeķi, jo tie nezina, ka tie ļaunu dara. ¹

1. 1Sam.15,22. Dāv.dz.26,8. Sak.21,27. Jes.1,11. 66,3.

² Neesi ātrs ar savu muti un lai tava sirds nepārsteidzās, kādu vārdu Dieva priekšā izrunāt. Jo Dievs ir debesīs un tu virs zemes, tāpēc lai ir maz tavu vārdu. ¹

1. Mat.6,7. Jēk.1,19.

³ Jo kā sapnis nāk, kur lielas rūpes, tā ģeķa valoda, kur aplam daudz vārdu. ¹

1. 10,14. Sak.10,19.

⁴ Ja tu Dievam solījumu solījis, tad nekavējies to maksāt; jo viņam nav labs prāts pie ģeķiem. ¹

1. 5Moz.23,21.

⁵ Ko tu esi apsolījis, to pildi; labāki nesolīt, nekā solīt un nepildīt. ¹

1. Sak.20,25.

⁶ Nedod savai mutei vaļas, savu miesu apgrēcināt, un nesaki Dieva vēstneša priekšā, man ir misējies. Kāpēc Dievs lai apskaitās par tavu valodu un iznīcina tavu roku darbu? ¹

1. 5,7. 2Moz.23,20. 2Kor.7,1. (Mal.2,7.)

⁷ Jo kur daudz sapņu un arī, kur daudz vārdu, tur ir niecība; bet tu bīsties Dievu. ¹

1. 5,2.

⁸ Kad tu redzi, ka nabagu apspiež kādā valstī un atrauj tiesu un taisnību, tad nebrīnies par to; jo vēl ir viens augstāks pār to augsto; tas liek vērā, un tas Visuaugstākais ir pār tiem visiem. ¹

1. 3,16. 4,1.

⁹ Pie visa tā zemei par labu: ķēniņš, kam rūp zemes kopšana. ¹

1. Sak.12,11.

¹⁰ Kas naudu mīļo, tam naudas netiek gan; un kas bagātību mīļo, tas no tās laba neredzēs, - arī tā ir niecība. ¹

1. Lūk.12,15.

¹¹ Kur manta vairojās, tur vairojās ēdāji; kāds tad labums tam, kam tā pieder, kā tik acīm skatīties?

¹² Strādniekam miegs gards, vai maz vai daudz ēdis; bet bagātais, kas pieēdies, netiek pie miega.

¹³ Tas ir liels ļaunums, ko es redzēju pasaulē, kad bagātība tam, kas to sargā, pašam paliek par nelaimi. ¹

1. Ījab.20,20.

¹⁴ Jo tāda bagātība iet bojā caur kādu nelaimi, un kad tam dēls dzimis, tad šim nekā nav pie rokas. ¹

1. 49,13.

¹⁵ Tā kā viņš nācis no mātes miesām, tāpat viņš pliks atkal aizies, kā atnācis; viņš arī neņems nekā līdz no sava pūliņa, ko savā rokā varētu aiznest, ¹

1. Ījab.1,21. 27,19. Dāv.dz.49,18. 1Tim.6,7.

¹⁶ Un arī tas ir liels ļaunums, ka viņš itin tā atkal aiziet, kā atnācis. Kāds labums tad viņam atlec, ka viņš velti pūlējies,

¹⁷ Ka viņš arī visu mūžu tumsā ēdis un lielos sirdēstos un vājībā un dusmās? ¹

1. Dāv.dz.49,20.

¹⁸ Tad nu uzskatu par labu, ka jauki ir ēst un dzert, un labumu baudīt pie visa sava pūliņa, ar ko kāds pūlējās pasaulē to īso mūžu, ko Dievs tam dod; jo tā ir viņa daļa. ¹

1. 3,13.22. 6,12.

¹⁹ Jo kuram cilvēkam Dievs devis bagātību un mantu, un tam dod vaļu no tās ēst un savu daļu ņemt un priecāties pie sava darba, tā ir Dieva dāvana. ¹

1. 2,24. 6,2. Sak.30,8.

²⁰ Jo viņš daudz nepiemin savas dzīvības dienas, tāpēc ka Dievs viņa sirdi ar prieku apdāvina. ¹

1. Dāv.dz.73,26.

¹ Ir ļaunums, ko es redzēju pasaulē, kas grūti panesams cilvēkiem:

² Vīrs, kam Dievs devis bagātību un mantu un godu, un viņam priekš savas sirds nekāda trūkuma nav no visa, kas tik viņam gribās, un Dievs viņam nedod vaļas no tā ēst, bet svešs vīrs to apēd; tā ir niecība un liels ļaunums. ¹

1. 2,21.26.

³ Ja vīrs simts bērnus dzemdinātu un daudz gadus dzīvotu, un tam būtu garš mūžs, un viņa dvēsele nebautītu no tā labuma, un tam arī netiktu ne kapa vieta, tad es saku, ka nelaika(nedzīvi piedzimušam) bērnam labāki ir nekā tādam. ¹

1. Dāv.dz.58,9.

⁴ Jo niecībā šis nāk, un tumsībā šis aiziet, un ar tumsību šī vārds top aizklāts.

⁵ Arī sauli šis nav redzējis nedz atzinis, - šim labāka dusa nekā tam. ¹

1. Dāv.dz.58,9.

⁶ Un jebšu tas divtūkstoš gadus dzīvotu un laba neredzētu, - vai visi nenoiet uz vienu vietu? ¹

1. 3,20.

⁷ Viss cilvēka pūliņš ir priekš viņa mutes, bet sirds no tā nepaēdās. ¹

1. 3,9. Sak.16,26.

⁸ Jo kas atlec gudram vairāk nekā ģeķim? Kas nabagam, kas zin staigāt cilvēku vidū? ¹

1. 2,13.14. 9,15.

⁹ Labāki ir acīm redzēt, nekā sirdī iekārot; arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja. ¹

1. 2,1.24. Sak.23,5.

¹⁰ Kas notiek, tā vārds jau sen ir nosaukts, un ir nolikts, kas cilvēks būs, un viņš nespēj tiesāties ar to, kas ir stiprāks nekā viņš. ¹

1. Ījab.9,3. Jes.45,9.

¹¹ Tiešām, daudz vārdu ir, kas vairo niecību; un kas tur cilvēkam atlec?

¹² Jo kas zin, kas cilvēkam ir par labu šinī mūžā, ko viņš savā niecībā pavada kā ēnu? Jo kas cilvēkam var stāstīt, kas pēc viņa notiks pasaulē? ¹

1. 2,18. 3,22. 5,17. 8,7. Ījab.14,2.

¹ Laba slava ir labāka nekā salda eļļa, un miršanas diena labāka nekā dzimšanas diena. ¹

1. 7,8.

² Labāki ir vaidu namā iet nekā dzīru namā; jo tas ir visu cilvēku gals, un tas, kas dzīvo, to ņem pie sirds. ¹

1. 2,2. Dāv.dz.39,5.

³ Noskumt ir labāki nekā smieties; jo kad vaigs noskumis, tas sirdij labi. ¹

1. 2Kor.7,10.

⁴ Gudru ļaužu sirds ir vaidu namā, bet ģeķu sirds ir prieku namā.

⁵ Labāk ir klausīties gudra vīra rāšanu, nekā klausīties ģeķa dziesmu. ¹

1. 13,18. 15,31.

⁶ Jo kā ērkšķi sprakst apakš poda, tāpat ir ģeķa smiešanās, - tā ir arī niecība. ¹

1. Dāv.dz.58,10.

⁷ Tiešām, netaisna peļņa arī gudru padara neprātīgu, un dāvanas samaitā sirdi. ¹

1. 5Moz.16,19.

⁸ Labāks ir kādas lietas gals nekā viņas iesākums. Lēnprātīgais ir labāks nekā lepnais. ¹

1. 7,1. Sak.16,32.

⁹ Neesi ātrs savā prātā dusmot, jo dusmība mājo ģeķu azotē. ¹

1. Ījab.5,2. Sak.12,16. Jēk.1,19.20.

¹⁰ Nesaki: kā tas nāk, ka senās dienas bijušas labākas nekā šīs! Jo ar gudrību tu to nevaicā. ¹

1. 6,9. Sak.20,14.

¹¹ Gudrība ir tik laba kā mantība un labums tiem, kas sauli redz. ¹

1. 6,5.

¹² Jo gudrības pavēnī ir kā naudas pavēnī; un tas ir atzīšanas labums, ka gudrība dod dzīvību tiem, kam tā ir. ¹

1. Sak.2,10.11.

¹³ Uzlūko Dieva darbu, jo kas to var darīt taisnu, ko viņš ir darījis līku?

¹⁴ Baudi labumu labā dienā, bet ļaunu dienu ņem arī par labu; jo Dievs dara gan šo gan to, tāpēc ka cilvēkam nebūs zināt, kas būs pēc viņa. ¹

1. 3,11.22. Ījab.2,10.

¹⁵ Visu to esmu redzējis savas niecības dienās: Cits ir taisns, kas savā taisnībā iet bojā, un cits ir bezdievīgs, kas savā blēdībā ilgi pastāv. ¹

1. 6,12. 8,14. 9,9.

¹⁶ Neesi pārlieku taisns un neturies pats par visai gudru, - kāpēc tu gribi iet bojā? ¹

1. 14,4.

¹⁷ Neesi pārlieku bezdievīgs, un neesi visai ģeķīgs; kāpēc tu gribi nomirt nelaikā? ¹

1. Ījab.15,32.

¹⁸ Labi ir, ka tu šo satver un arī no tā otra savu roku neatrauj; jo kas Dievu bīstas, tas no visa tā izsprūk.

¹⁹ Gudrība stiprina gudro vairāk nekā desmit vareni, kas ir pilsētā. ¹

1. 9,16. Sak.21,22. 24,5.

²⁰ Tiešām, nav neviena cilvēka, kas taisns būtu virs zemes, kas labi darītu un negrēkotu. ¹

1. 1Ķēn.8,46. 2Laik.6,36. Sak.20,9. 1Jāņ.1,8.

²¹ Neliec arī vērā visus vārdus, kas top runāti, lai tev nav jādzird, ka tavs kalps tev lād.

²² Jo daudzkārt arī tava sirds zin, ka arī tu citus esi lādējis.

²³ Visu šo es ar gudrību esmu izmeklējis. Es sacīju: es dabūšu gudrību, bet viņa bija vēl tālu no manis. ¹

1. 8,17.

²⁴ Tālu ir, kas ir, un ļoti dziļš; kas to var atrast? ¹

1. 3,11. Rom.10,6. 11,33.

²⁵ Es griezos ar savu sirdi, ka es zinātu un izvaicātu un meklētu gudrību un skaidrību, un ka es atzītu bezdievību par ģeķību un neprātību par nelietību. ¹

1. 1,17. 8,16.

²⁶ Un es atradu vienu lietu rūgtāku nekā nāvi: sievu, kā sirds ir tīkli un valgi un kā rokas ir saites. Kas labs ir Dieva priekšā, tas no viņas izglābsies, bet grēcinieks caur viņu taps sagūstīts. ¹

1. 2,26. 1Sam.15,32. Sak.7,5.

²⁷ Redzi, šo esmu atradis, saka tas mācītājs, citu pēc cita, ka es to galavārdu atrastu.

²⁸ To mana dvēsele vēl meklē, un to es vēl neesmu atradis: Starp tūkstošiem es vienu vīru esmu atradis, bet sievu starp šiem visiem es neesmu atradis. ¹

1. 8,17. Ījab.33,23.

²⁹ Bet redzi, to tikai es esmu atradis, ka Dievs cilvēku ir radījis taisnu, bet tie dodas uz daudz gudrošanām. ¹

1. Efe.4,24.

¹ Kas ir kā gudrais un kas zin sacīt, kādas tās lietas ir? Cilvēka gudrība dara gaišu viņa vaigu un viņa bargums pārvēršās. ¹

1. 2,14. Sak.17,24.

² Es (saku): liec vērā ķēniņa pavēli, kā tu Dievam esi zvērējis. ¹

1. Sak.24,21. 1Pēt.2,17.

³ Nesteidzies no viņa vaiga iet nost, netinies nekādā ļaunā darbā; jo visu, ko viņš grib, to viņš dara.

⁴ Kur ķēniņa vārds ir, tur ir vara, un kas uz viņu var sacīt: ko tu dari? ¹

1. Dan.4,32.

⁵ Kas bausli tur, tas neredzēs ļauna; un gudra sirds zin laiku un tiesu. ¹

1. 3,17.

⁶ Jo ikkatram padomam ir savs laiks un sava tiesa; jo cilvēka ļaunums to smagi spiež. ¹

1. 3,1.

⁷ Jo viņš nezin, kas notiks un kas viņam sacīs, kā tas būs? ¹

1. 6,12. 10,14.

⁸ Cilvēka nav, kam būtu vara pār garu, to garu aizturēt; viņam arī nav varas pār miršanas dienu, un nav atlaišanas karā; tā arī bezdievība to neizglābs, kas to dara. ¹

1. Ījab.14,5. Dāv.dz.39,6.

⁹ Visu to es esmu redzējis, un esmu griezis savu sirdi uz ikvienu darbu, ko dara pasaulē. Dažkārt cilvēks pār cilvēku valda sev par nelaimi. ¹

1. 1,13.

¹⁰ Es arī vēl redzēju bezdievīgus, kas tika aprakti un nāca pie dusas; bet tālu aizgāja no svētās vietas un tika aizmirsti pilsētā, kas bija darījuši taisnību; arī tā ir niecība. ¹

1. Dāv.dz.73,10.

¹¹ Kad tiesu par ļauno darbu nenes drīzumā, tad cilvēku bērnu sirds paliek droša, ļaunu darīt. ¹

1. 9,3. Ījab.35,15.

¹² Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara un dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgiem labi klāsies, kas priekš viņa bīstas. ¹

1. Dāv.dz.37,37.

¹³ Bet bezdievīgam labi neklāsies, un viņš ilgi nedzīvos, tā kā ēna; tādēļ ka viņš priekš Dieva nebīstas. ¹

1. Ījab.14,2.

¹⁴ Niecība ir, kas notiek virs zemes, ka ir taisni cilvēki, kam tā klājās, tā kā būtu darījuši bezdievīgi, un ir bezdievīgi, kam tā klājās, tā kā būtu darījuši taisni; es sacīju: arī tā ir niecība. ¹

1. 7,15. 9,2. Dāv.dz.73.

¹⁵ Tādēļ es slavēju to prieku, ka cilvēkam cita labuma nav pasaulē, kā vien ēst un dzert un priecāties, un tas viņam atlec no viņa pūliņa viņa dzīvības laikā, ko Dievs viņam dod pasaulē. ¹

1. 2,24. 9,7.

¹⁶ Kad es apņēmos, gudrību atzīt un ieraudzīt to grūtumu, kas virs zemes notiek, ka dažs ne dienu ne nakti miegu neredz savām acīm. ¹

1. 1,17. 2,23.

¹⁷ Tad es redzēju visu Dieva darbu, ka cilvēks to darbu nevar izprast, kas notiek pasaulē; jebšu cilvēks darbojās izdomāt, tomēr viņš to neizdibinās, un jebšu arī tas gudrais sacītu, ka viņš to zina, tomēr viņš to nevar atrast. ¹

1. 3,11. 7,23.28.

¹ Tiešām, visu to es esmu ņēmis pie sirds, visu to skaidri saprast, ka taisnie un gudrie ar saviem darbiem ir Dieva rokā. Un cilvēks arī nezin, vai piedzīvos mīlestību vai ienaidību.

² Visas lietas notiek visiem vienlīdzīgi, un viens liktenis taisnam un bezdievīgam, labam un šķīstam kā arī nešķīstam, tam, kas upurē, kā tam, kas neupurē, labam kā grēciniekam, tam, kas aplam zvēr, kā arī tam, kas no zvēresta bīstas. ¹

1. 2,14. 3,19. Ījab.9,22.

³ Tā ir ļauna lieta pie visa, kas notiek pasaulē, ka visiem viens liktenis; un arī cilvēku bērnu sirds ir pilna ļaunuma, un neprātība ir viņu sirdīs, kamēr tie dzīvo, un pēc tiem jāmirst. ¹

1. 8,11.

⁴ Jo kas vien vēl dzīvs, priekš tā ir cerība; jo dzīvs suns ir labāks nekā nomiris lauva. ¹

1. 9,10.

⁵ Jo tie dzīvie zin, ka tiem jāmirst; bet tie nomirušie nezin it nekā, tiem arī vairs nav algas. ¹

1. Dāv.dz.31,13.

⁶ Bet viņu piemiņa ir aizmirsta, un viņu mīlestība un viņu naids un viņu skaudība jau ir iznīkusi, un tiem nav vairs daļas ne mūžam pie nekā, kas notiek pasaulē.

⁷ Ej tad, ēd savu maizi ar prieku, un dzer savu vīnu ar labu prātu; jo Dievam jau ir labs prāts pie tava darba. ¹

1. 5,19. 11,9.

⁸ Lai tavas drēbes allažiņ ir baltas, un eļļas lai tavai galvai netrūkst. ¹

1. Mat.6,17.

⁹ Baudi šo dzīvību ar to sievu, ko tu mīļo, kamēr tev ir šī niecīgā dzīvība, ko viņš tev ir devis pasaulē, visu savu niecīgo mūžu; jo šī ir tava daļa šinī mūžā un pie tava pūliņa, ar ko tu pūlējies pasaulē. ¹

1. 5,17. 7,15. Sak.5,18.

¹⁰ Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, to dari tikuši(ar visu spēku), jo ne darba, ne padoma, ne ziņas, ne gudrības nav kapā, kur tu noej. ¹

1. Jāņ.9,4. 1Sam.10,7.

¹¹ Atkal es redzēju pasaulē, ka pie skriešanas nepalīdz čaklam būt, pie karošanas nepalīdz stipram būt, pie maizes pelnīšanas nepalīdz gudram būt, pie bagātības nepalīdz prātīgam būt, pie goda nepalīdz mācītam būt, bet tiem visiem nāk savs laiks un sava laime. ¹

1. 2,12. Jer.10,23. Rom.9,16.

¹² Un cilvēks arī nezin savu laiku; kā zivis, kas top zvejotas ar ļaunu tīklu, un kā putniņi, kas ar valdziņiem top notverti, tāpat cilvēku bērni top savaldzināti nelabā dienā, kad tā piepeši tiem uzbrūk. ¹

1. 1Sam.26,10.

¹³ Arī šo gudrību es esmu redzējis pasaulē, un tā man rādījās liela:

¹⁴ Maza pilsēta un ne daudz ļaužu iekš tās, un pret to nāca liels ķēniņš un to apstāja un uztaisīja lielas skanstes* ap viņu. ^{1 2}

1. Jes.29,3.
2. aplenkuma nocietinājumi

¹⁵ Un tur atradās nabaga vīrs, tas bija gudrs, tas to pilsētu izpestīja caur savu gudrību, un neviens cilvēks šo nabaga vīru nepieminēja. ¹

1. 2Sam.20,16.

¹⁶ Tad es sacīju: gudrība ir labāka nekā stiprums, un tomēr tā nabaga gudrība top nicināta, un viņa vārdi netop klausīti ¹

1. 7,19. Sak.21,22. 24,5.

¹⁷ Gudro vārdi, kas mierā top klausīti, ir labāki, nekā valdnieka brēkšana ģeķu vidū.

¹⁸ Gudrība ir labāka nekā kara bruņas; bet viens vienīgs blēdis samaitā daudz labuma.

¹ Nosprāgušas mušas dara smirdam un rūgstam aptiekāra zāles; tāpat no lielāka svara, nekā gudrība un gods, ir maķenīt ģeķības (tāpat arī mazliet ģeķības pārsver cienījama vīra gudrību un godu). ¹

1. 1Kor.3,18.

² Gudra vīra sirds ir pa viņa labo roku, bet ģeķa sirds ir pa viņa kreiso roku. ¹

1. 1Ķēn.2,19.

³ Un arī kad ģeķis pa ceļu staigā, tad viņam prāta trūkst, un viņš saka uz ikkatru, ka esot ģeķis.

⁴ Ja valdnieka dusmība pret tevi ceļas, tad neatstājies no savas vietas, jo lēnprātība klusina lielus grēkus. ¹

1. Sak.24,19.

⁵ Vēl ir ļaunums, ko pasaulē esmu redzējis, proti misēklis, kas ceļas no valdnieka.

⁶ Dažs ģeķis top celts lielā godā, un bagātie sēž zemajā vietā.

⁷ Es esmu redzējis kalpus uz zirgiem, un lielus kungus kājām tāpat kā kalpus. ¹

1. Sak.19,10.

⁸ Kas bedri rok, tas kritīs iekšā; un kas sētu ārda, tam čūska iedzels. ¹

1. Dāv.dz.7,16. Sak.26,27. Amos.3,9.

⁹ Kas akmeņus veļ, tas no tiem dabūs sāpes; kas malku skalda, tas ievainosies.

¹⁰ Kad dzelzs ir nodilusi un viņas asmens netop tecināts(asināts), tad vairāk spēka jāpieliek; bet gudrība veicina darbu. ¹

1. 10,15.

¹¹ Kad čūska iedzēlusi, pirms apvārdota, tad vārdotājam peļņas nav. ¹

1. Dāv.dz.58,6.

¹² Vārdi no gudra vīra mutes ir jauki; bet ģeķa lūpas pašu aprij. ¹

1. Sak.15,26.

¹³ Viņa mutes vārdu iesākums ir ģeķība, un viņa valodas gals ir neprātība un posts.

¹⁴ Ģeķis gan daudz runā, bet cilvēks nezin, kas notiks, un kas būs pēc viņa; kas viņam to teiks? ¹

1. 5,2. 8,7. Sak.27,1.

¹⁵ Ģeķa pūliņš to nogurdina, jo tas nezina ceļu uz pilsētu. ¹

1. 10,3.13.

¹⁶ Ak vai, tev, zeme, kam ķēniņš ir bērns, un kam lielkungi rīta laikā plītē. ¹

1. Jes.3,4. 5,11.

¹⁷ Labi tev, zeme, kam ķēniņš ir cienījams, un kam lielkungi īstā laikā ēd, stiprināties un ne plītēt.

¹⁸ Caur kūtrību sijas gāžas, un aiz slinkām rokām namam pil cauri.

¹⁹ Dzīres top taisītas par prieku, un vīns ielīksmo tos, kas dzīvo, un nauda visu to gādā. ¹

1. Dāv.dz.104,15. Dan.5,1.

²⁰ Nelādi ķēniņu savā sirdī, un nelādi bagātu savā guļamā kambarī, jo putni apakš debess aiznes to skaņu un ar spārniem skriedami izpauž to valodu. ¹

1. 2Moz.22,28. 2Ķēn.6,12.

¹ Met savu maizi ūdenī, ar laiku tu to atdabūsi. ¹

1. Sak.19,17.

² Izdali to septiņiem vai astoņiem, jo tu nezini, kāda nelaime būs virs zemes. ¹

1. Dāv.dz.41,2.

³ Kad padebeši pilni, tad tie izlej lietu uz zemi; un kā koks kritīs pret dienvidu vai pret ziemeli, - kur koks krīt, tur tas arī paliek.

⁴ Kas uz vēju mana, tas nesēj, un kas uz padebešiem raugās, tas nepļauj. ¹

1. 7,16.

⁵ Tā kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, jeb kā kauli aug grūtas sievas miesās, tāpat tu nezini Dieva darbu, ko Viņš visu padara. ¹

1. 3,11. Dāv.dz.135,7. 139,45.

⁶ No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā; un kad abējādi izdotos, tad būtu jo labi.

⁷ Gaišums ir salds un acīm tīk sauli redzēt.

⁸ Bet jebšu cilvēks daudz gadus dzīvo un arvienu priecājās, tad lai tomēr viņš arī piemin tās nebaltās dienas, jo viņu būs daudz. Viss, kas nāk, ir niecība. ¹

1. 11,10. 12,1.

⁹ Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds tur labu prātu savas jaunības dienās, un staigā kā tava sirds kāro un kā tavām acīm patīk; bet zini, ka Dievs par visu šo tevi vedīs priekš tiesas. ¹

1. 2,10. 12,14. Dāv.dz.119,9.

¹⁰ Tad izmet nu skumību no savas sirds un aizdzen ļaunumu no savām miesām; jo jaunība un rīta blāzma(bērnība) ir niecība.

¹ Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojās, kur tu sacīsi: tie man nepatīk. ¹

1. 11,8.

² Pirms saule un gaišums un mēnesis un zvaigznes aptumšojās, un padebeši nāk atkal pēc lietus, ¹

1. 1Moz.48,18.

³ Tai laikā, kad tie nama sargi trīcēs, un tie stiprie vīri locīsies, un tie malēji stāvēs klusu, tāpēc ka viņu palicis maz, un tie, kas pa logiem skatās, paliks tumši, ¹

1. 2Moz.11,5. Dāv.dz.10,10.

⁴ Un tās divas durvis pret ielu taps aizslēgtas, tā ka malšanas skaņa paliks lēnāka, un viņš uzmostas, kad putniņa balsi dzird, un kad klusu skan visas dziesmas, ¹

1. 2,8. 2Sam.19,35. Mih.7,5.

⁵ Kad arī kalnus bīsies un baiļosies, pa ceļu ejot, un kad tas mandeļu koks ziedēs, un sisenis būs par nastu, un līksmība zudīs; jo cilvēks iet uz savu mūža namu, un tie žēlotāji ies apkārt pa ielām; ¹

1. Ījab.30,23. Jer.9,17.

⁶ Pirms tā sudraba virve trūks, un tas zelta trauks saplīst un tas smeļamais pie avota izkalst, un tas skritulis pie akas salūst;

⁷ Jo pīšļiem būs atkal zemē griezties, kā tie ir bijuši, un garam atkal pie Dieva, kas to ir devis. ¹

1. 3,20.21. 1Moz.2,7. 3,19.

⁸ Niecība vien! saka tas mācītājs, viss ir niecība! ¹

1. 1,2.

⁹ Nu vēl atliek: šis mācītājs bija gudrs, un viņš ļaudīm mācīja atzīšanu, un sadomāja un izmeklēja un sastādīja daudz sakāmus vārdus. ¹

1. 1Ķēn.4,32.

¹⁰ Tas mācītājs meklēja, skaistus vārdus atrast un taisnības vārdus pareizi sarakstīt. ¹

1. 10,12.

¹¹ Gudru vīru vārdi ir kā dzenuļi, un kā iesistas naglas viņu (atziņas) krājumi, no viena Gana doti. ¹

1. Sak.1,6.

¹² Un beidzot: sargies, mans dēls! Grāmatu rakstīšanai nav gala un daudz lasīšanas nopūlē miesu.

¹³ Visas mācības gala vārds ir šis: bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas visiem cilvēkiem. ¹

1. Ījab.28,28. 1Tim.1,5.

¹⁴ Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas ir apslēpts, vai tas labs vai ļauns. ¹

1. Rom.2,16.