¹ Viens vīrs bija Uca zemē, Ījabs vārdā, un tas bija sirdsskaidrs un taisns un dievbijīgs un sargājās no ļauna. ¹

1. 1Moz.22,21. Jer.25,20. Eceh.14,14. Jēk.5,11. Dāv.dz.25,21. Sak.16,6.

² Un tam dzima septiņi dēli un trīs meitas. ¹

1. 42,13.

³ Un viņam lopu bija septiņtūkstoš avis un trīstūkstoš kamieļi un piecsimt jūgi vēršu un piecsimt ēzeļu mātes un ļoti liela saime; un viņš bija lielāks nekā visi austruma ļaudis.

⁴ Un viņa dēli gāja un taisīja dzīres ikviena namā savā dienā, un sūtīja un aicināja savas trīs māsas, līdz ar tiem ēst un dzert.

⁵ Kad nu tās dzīru dienas bija apkārt, tad Ījabs sūtīja (atgādinājumu šķīstīties) un tos svētīja un cēlās no rīta agri un upurēja dedzināmos upurus pēc visu viņu skaita, jo Ījabs sacīja: Varbūt, ka mani dēli apgrēkojušies un Dievam savā sirdī atsacījuši. Tā Ījabs darīja ikdienas. ¹

1. Joz.7,13.

⁶ Un notikās kādā dienā, kad Dieva bērni nāca stāties Tā Kunga priekšā, tad sātans arīdzan atnāca viņu starpā. ¹

1. 2,1.

⁷ Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis. ¹

1. 1Pēt.5,8. Zaha.1,10.

⁸ Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs, taisns un dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna.

⁹ Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: vai tad Ījabs velti Dievu bīstas? ¹

1. Lūk.22,31. Parād.12,10.

¹⁰ Vai Tu viņu un viņa namu un visu, kas tam pieder, neesi visapkārt aptaisījis tā kā ar sētu? Viņa roku darbu Tu esi svētījis, un viņa lopi ir vairojušies zemē.

¹¹ Bet nu izstiep jel Savu roku un aizskar, kas tam pieder, tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies.

¹² Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā rokā, tikai pie viņa paša nepieliec savu roku. Un sātans aizgāja no Tā Kunga.

¹³ Kad nu kādā dienā viņa dēli un meitas ēda un vīnu dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā,

¹⁴ Tad vēstnesis nāca pie Ījaba un sacīja: vērši ara un ēzeļu mātes pie tiem bija klāt ganos.

¹⁵ Tad Arābi ielauzās un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. ¹

1. Dāv.dz.72,10.

¹⁶ Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Dieva uguns krita no debess un iededzināja avis un puišus un tos sadedzināja pavisam, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt, ¹

1. 2Ķēn.1,12.

¹⁷ Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Kaldeji taisījās trijos pulkos un uzbruka kamieļiem un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. ¹

1. Soģ.9,43.

¹⁸ Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā.

¹⁹ Un redzi, briesmīga vētra nāca no tuksneša puses un aizņēma tos četrus nama stūrus, ka tas sagruva uz tiem jaunekļiem, un tie nomira, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. ¹

1. Jes.21,1.

²⁰ Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus un apcirpa savu galvu un metās pie zemes un pielūdza ¹

1. Ezr.9,3. Jes.15,2.

²¹ Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts! ¹

1. Māc.5,14. 1Tim.6,7.

²² Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās un neturējās aplam pret Dievu. ¹

1. 2,10.

¹ Un notikās atkal kādā dienā, kad Dieva bērni nāca, stāties Tā Kunga priekšā, tad arī sātans atnāca viņu starpā, stāties Tā Kunga priekšā.

² Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis.

³ Tad Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs un taisns, dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna; un viņš vēl turas stipri pie savas sirdsskaidrības, bet tu Mani esi skubinājis pret viņu, viņu velti samaitāt. ¹

1. 1,6.7.8. Hoz.12,1.

⁴ Tad sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: ādu par ādu; un visu, kas cilvēkam pieder, to viņš dod par savu dzīvību. ¹

1. Efe.5,29.

⁵ Bet izstiep jel Savu roku un aizskar viņa kaulus un viņa miesas; tiešām viņš Tev vaigā atsacīsies.

⁶ Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, lai viņš ir tavā rokā, bet taupi viņa dzīvību.

⁷ Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un sita Ījabu ar nikniem augoņiem no pēdas līdz galvas virsai.

⁸ Un viņš ņēma poda gabalu, ar to kasīties, un bija apsēdies pelnos. ¹

1. 42,6.

⁹ Tad viņa sieva uz viņu sacīja: vai tu vēl stipri turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti. ¹

1. 1,21.5. Dāv.dz.73,11.

¹⁰ Bet viņš uz to sacīja: tu runā kā daža neprātīga runā; vai labumu gan saņemsim no Dieva, bet ļaunumu vis nesaņemsim? Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās ar savām lūpām. ¹

1. Māc.7,14. Jēk.3,2.

¹¹ Kad nu Ījaba trīs draugi dzirdēja visu šo nelaimi, kas viņam bija uzgājusi, tad tie nāca ikkatrs no savas vietas, Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas; jo tie bija sarunājušies, nākt un viņu žēlot un viņu iepriecināt. ¹

1. 1Laik.8,22.

¹² Un tie pacēla savas acis no tālienes un viņu nepazina; tad tie pacēla savu balsi un raudāja, un ikviens no tiem saplēsa savus svārkus un kaisīja pīšļus uz savām galvām pret debesīm. ¹

1. Dāv.dz.38,12. Eceh.27,30.

¹³ Tā tie pie viņa sēdēja zemē septiņas dienas un septiņas naktis, un neviens uz to nerunāja ne vārda; jo tie redzēja, ka tās sāpes bija ļoti lielas. ¹

1. 2Sam.12,16. Eceh.3,15.

¹ Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja: ¹

1. Jer.20,14.

² Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,

³ Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.

⁴ Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd. ¹

1. 31,2.

⁵ Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.

⁶ Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.

⁷ Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.

⁸ Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt. ¹

1. 40,20. 4Moz.22,6.

⁹ Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.

¹⁰ Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.

¹¹ Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?

¹² Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst? ¹

1. Jes.66,12.

¹³ Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,

¹⁴ Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši, ¹

1. 15,28.

¹⁵ Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;

¹⁶ Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas. ¹

1. Dāv.dz.58,9.

¹⁷ Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris; ¹

1. Jes.57,20.

¹⁸ Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi; ¹

1. 2Moz.5,13.

¹⁹ Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.

²⁰ Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,

²¹ Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām, ¹

1. 7,15. Parād.9,6.

²² Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu - ¹

1. 19,8. Jes.40,27.

²³ Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?

²⁴ Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens. ¹

1. Dāv.dz.102,10. Raud.2,19.

²⁵ Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis. ¹

1. Sak.1,27.

²⁶ Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.

¹ Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:

² Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?

³ Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis. ¹

1. Jes.35,3.

⁴ Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.

⁵ Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.

⁶ Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?

⁷ Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?

⁸ Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj. ¹

1. Sak.22,8. Hoz.10,13.

⁹ Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst. ¹

1. Jes.11,4.

¹⁰ Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti. ¹

1. 29,17.

¹¹ Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst. ¹

1. 38,39.

¹² Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi, ¹

1. 26,15.

¹³ Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet. ¹

1. 33,15.

¹⁴ Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus. ¹

1. Dan.7,15.

¹⁵ Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.

¹⁶ Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:

¹⁷ Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja? ¹

1. 25,4. 32,2.

¹⁸ Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu,- ¹

1. 15,15. 2Pēt.2,4.

¹⁹ Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi. ¹

1. 13,28. Dāv.dz.39,12. 2Kor.5,10.

²⁰ Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā. ¹

1. Dāv.dz.90,5.6. Jes.38,12.

²¹ Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā. ¹

1. Dāv.dz.49,21. Jes.38,12.

¹ Sauc jel, vai būs kāds, kas tev atbild? Un pie kura no svētiem tu gribi griezties? ¹

1. 15,15.

² Jo sirdēsti nokauj ģeķi, un pārsteigšanās nonāvē nejēgu. ¹

1. Māc.7,9.

³ Es redzēju ģeķi iesakņotu, bet piepeši nolādēju viņa namu. ¹

1. Dāv.dz.37,35.

⁴ Viņa bērni palika tālu no pestīšanas un tapa satriekti vārtos, un nebija glābēja. ¹

1. Sak.22,22.

⁵ Viņa pļāvumu ēda izsalkuši, un pat no ērkšķu vidus to lasīja, un laupītāji aprija viņa padomu. ¹

1. 31,8.

⁶ Jo no pīšļiem neizaug nelaime, un no zemes neizplaukst grūtums. ¹

1. 4,8. Māc.1,8.13.

⁷ Bet cilvēks uz grūtumu piedzimst, kā dzirksteles no oglēm paceļas skraidīt. ¹

1. 14,1.

⁸ Bet es meklētu to stipro Dievu un Dievam pavēlētu savas lietas.

⁹ Viņš dara lielas lietas, kas nav izprotamas, un brīnumus, ko nevar skaitīt. ¹

1. 9,10. Rom.11,33.

¹⁰ Viņš dod lietu virs zemes un ūdenim liek nākt pār druvām. ¹

1. 36,27. Jer.5,24.

¹¹ Zemos Viņš liek augstā vietā, un bēdīgie tiek celti laimē. ¹

1. 1Sam.2,7. Lūk.1,52.

¹² Viņš iznīcina viltniekiem padomu, ka viņu rokas nekā derīga nevar padarīt. ¹

1. Dāv.dz.33,10. Jes.8,10. 1Kor.3,19.

¹³ Viņš satver gudros viņu viltībā, un netikliem padoms ātri krīt. ¹

1. Jes.29,14.

¹⁴ Pa dienu tie skraida tumsā, un dienas vidū tie grābstās kā naktī. ¹

1. 5Moz.28,29.

¹⁵ Bet Viņš izglābj no zobena, no viņu mutes, un to bēdīgo no varenā rokas.

¹⁶ Tā nabagam nāk cerība, bet blēdībai būs turēt muti. ¹

1. Dāv.dz.107,42.

¹⁷ Redzi, svētīgs tas cilvēks, ko Dievs pārmāca, tāpēc neņem par ļaunu tā Visuvarenā pārmācību. ¹

1. Sak.3,11. Ebr.12,5. Jēk.1,12. Parād.3,19.

¹⁸ Jo Viņš ievaino un atkal sasien, Viņš sadauza, un Viņa roka dziedina. ¹

1. (Hoz.6,1.)

¹⁹ Sešās bēdās Viņš tevi izglābs, un septītā tevi ļaunums neaizskars. ¹

1. Sak.24,16.

²⁰ Bada laikā Viņš tevi izpestīs no nāves, un kara laikā no zobena cirtieniem.

²¹ No ļaunām mēlēm tu tapsi paglābts, un nebīsies no posta, kad tas nāks. ¹

1. Sak.18,8.

²² Postīšanā un badā tu smiesies, un no zemes zvēriem tu nebīsies.

²³ Jo tev būs derība ar akmeņiem tīrumā, un zvēri laukā turēs ar tevi mieru. ¹

1. Eceh.34,25.

²⁴ Un tu samanīsi, ka tavs dzīvoklis mierā, un apraudzīsi savu namu un trūkuma nebūs.

²⁵ Un tu samanīsi, ka tava dzimuma būs daudz, un tavi pēcnākamie kā zāle virs zemes. ¹

1. Dāv.dz.72,16.

²⁶ Vecumā tu iesi kapā, tā kā kūlīšus ieved savā laikā. ¹

1. 1Moz.15,15.

²⁷ Redzi, to mēs esam izmeklējuši, tā tas ir; klausi tu un ņem to labi vērā.

¹ Ījabs atbildēja un sacīja:

² Kaut manas vaimanas ar svaru svērtu un turpretī manas bēdas svaru kausā liktu! ¹

1. 5,2.

³ Jo tās tagad ir grūtākas nekā jūras smiltis, tāpēc mana mute muld.

⁴ Jo tā Visuvarenā bultas ir iekš manis, mans gars dzer viņu ugunis, Dieva briesmas karo pret mani. ¹

1. 3,4.6. Dāv.dz.38,3. 88,17. 5Moz.28,45.

⁵ Vai gan meža ēzelis zviedz, kad tam ir zāle? Vai vērsis mauj, kad tam sava barība? ¹

1. 39,5.

⁶ Vai jēlu var ēst bez sāls? Vai ir gardums olas baltumā?

⁷ Ko mana dvēsele negribēja aizskart, tā nu ir mana bēdu barība.

⁸ Kaut mana lūgšana notiktu, un Dievs man dotu, ko es gaidu,

⁹ Kaut Dievs mani sadauzītu, kaut tas Savu roku izstieptu un mani satriektu!

¹⁰ Tas man vēl būtu par prieku, un es vēl savās nežēlīgās sāpēs būtu līksms, ka neesmu aizliedzis tā Svētā vārdus. ¹

1. Dāv.dz.40,11. Jes.40,25.

¹¹ Kāds ir mans spēks, ka es vēl varētu cerēt, un kāds ir mans gals, ka manai dvēselei būtu jāpaciešās?

¹² Vai mans spēks ir akmeņu spēks, vai mana miesa ir varš?

¹³ Vai man palīga netrūkst pavisam, un vai man padoms nav visai pagalam?

¹⁴ Izsamisušam žēlastības vajag no sava drauga, citādi tas arī tā Visuvarenā bijāšanu atmet. ¹

1. 31,21.23.

¹⁵ Mani brāļi mani pieviļ kā strauts, kā strauta ūdeņi, kas notek; ¹

1. 19,13.

¹⁶ Sajukuši tie bija ar ledu, un sasniguši ar sniegu, -

¹⁷ Tai laikā, kad karstums tos spiež, tad tie izsīkst, kad karsts metās, tad tie iznīkst no savas vietas. ¹

1. Sak.17,17.

¹⁸ Viņu ceļi griežas sānis, tie iet uz tuksnesi un izzūd.

¹⁹ Uz tiem skatās ceļa ļaudis no Temas un cer Šebas ceļa gājēji. ¹

1. 1Moz.25,15.

²⁰ Tie paliek kaunā ar tādu cerību un nosarkst, tur nonākdami.

²¹ Tiešām nu jūs neesat it nekas, redzat briesmas un iztrūcinājāties.

²² Vai es jeb kad sacīju: nesiet man un dodiet man dāvanas no sava padoma?

²³ Jeb glābiet mani no ienaidnieka rokas un pestījiet mani no varas darītāju rokas?

²⁴ Mācat mani, es cietīšu klusu, un pierādiet man, kur es maldījies.

²⁵ Cik spēcīgi ir taisni vārdi, bet ko norāj jūsu rāšana; ¹

1. Māc.12,11.

²⁶ Vai jūs esat apņēmušies vārdus aprāt? Vējam pieder izsamisuša vārdi. ¹

1. 15,2. Jes.41,29.

²⁷ Vai arī bāriņam gribat valgus mest un bedri rakt savam tuvākam. ¹

1. Dāv.dz.7,16.

²⁸ Bet nu, lūdzami, uzlūkojiet mani, jums acīs tiešām es nemelošu.

²⁹ Atbildiet jel, lai nenotiek netaisnība, atbildiet, jo mana taisnība vēl stāv.

³⁰ Vai tad uz manas mēles būs netaisnība, vai mana mute nemanīs, kas ir blēdība? ¹

1. 12,11.

¹ Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas? ¹

1. 14,1. 6,14.

² Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu, ¹

1. Mat.20,12.

³ Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas. ¹

1. 29,2.

⁴ Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai. ¹

1. 13,14. 5Moz.28,67.

⁵ Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.

⁶ Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības. ¹

1. Jes.38,12.

⁷ Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs. ¹

1. Dāv.dz.78,39. Jēk.4,14.

⁸ Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu. ¹

1. Amos.9,8.

⁹ Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām.

¹⁰ Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs. ¹

1. Dāv.dz.103,16.

¹¹ Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā. ¹

1. 10,1.

¹² Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti? ¹

1. 38,10.

¹³ Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,

¹⁴ Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,

¹⁵ Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.

¹⁶ Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas. ¹

1. 4Moz.11,15.

¹⁷ Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā, ¹

1. 14,1.3. Dāv.dz.8,5. 144,3. Ebr.2,6.

¹⁸ Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli, ¹

1. Dāv.dz.73,14.

¹⁹ Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?

²⁰ Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu? ¹

1. 35,6.

²¹ Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs. ¹

1. 2Sam.12,13.

¹ Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja:

² Cik ilgi tu tā gribi runāt? tavas mutes vārdi ir kā stiprs vējš, kas greznojās.

³ Vai Dievs pārgrozītu tiesu, un tas Visuvarenais pārgrozītu taisnību? ¹

1. 34,10.

⁴ Kad tavi bērni pret Viņu grēkojuši, tad Viņš tos arī nodevis viņu grēku varā.

⁵ Bet ja tu pie laika to stipro Dievu meklēsi un no tā Visuvarenā žēlastības lūgsies, ¹

1. 22,23.

⁶ Ja tu šķīsts būsi un taisns, tad Viņš tevi gan uzlūkos un atkal uztaisīs tavas taisnības dzīvokli. ¹

1. Dāv.dz.35,23. Jer.31,23.

⁷ Un ja tu iesākumā biji sīks, pēcgalā tu būsi ļoti liels.

⁸ Jo vaicā jel tiem senajiem, un liec vērā, ko viņu tēvi piedzīvojuši. ¹

1. 5Moz.32,7.

⁹ Jo mēs esam vakarēji un nezinām nenieka; jo mūsu dienas ir kā ēna virs zemes. ¹

1. 14,2. Dāv.dz.144,4.

¹⁰ Viņi tevi gan mācīs un tev sacīs un no savas sirds runās.

¹¹ Vai ašķi aug bez dūņām, vai niedres izaug bez ūdens? ¹

1. 1Moz.41,2.

¹² Vēl zaļo, netiek plūktas, bet nokalst ātrāki nekā visa cita zāle. ¹

1. Dāv.dz.129,6.

¹³ Tā iet visiem, kas Dievu aizmirst, un blēža cerība iet bojā, ¹

1. Sak.10,28. 11,28.

¹⁴ Viņa drošums iznīkst, un viņa patvērums ir kā zirnekļa tīkls. ¹

1. Jes.38,12.

¹⁵ Viņš atslienas pie sava nama, bet tas nestāv, viņš gan pie tā turas, bet tas nepastāv.

¹⁶ Gan viņš ir zaļš, saulei spīdot, un viņa zari izplešas viņa dārzā, ¹

1. Mat.13,6.

¹⁷ Viņa saknes vijās ap akmeņiem un ķērās pie mūra ēkas.

¹⁸ Kad viņš to izdeldē no viņa vietas, tad šī viņu aizliedz: Es tevi neesmu redzējusi. ¹

1. 7,10.

¹⁹ Redzi, tāds ir viņa ceļa prieks, un no pīšļiem izaug atkal citi. ¹

1. 34,24.

²⁰ Redzi, Dievs neatmet sirdsskaidro, un neņem bezdievīgo pie rokas.

²¹ Kamēr Viņš tavu muti piepildīs ar smiešanos un tavas lūpas ar gavilēšanu, ¹

1. Dāv.dz.126,2.

²² Tavi ienaidnieki taps apģērbti ar kaunu, un bezdievīgo dzīvokļa vairs nebūs. ¹

1. Dāv.dz.132,18.

¹ Ījabs atbildēja un sacīja:

² Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā? ¹

1. 4,17. 14,4. Dāv.dz.143,2.

³ Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt. ¹

1. Dāv.dz.130,3.

⁴ Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?

⁵ Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā. ¹

1. Mat.17,20. Parād.6,14.

⁶ Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc. ¹

1. 26,11. Dāv.dz.75,4.

⁷ Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm. ¹

1. Jes.13,10.

⁸ Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem. ¹

1. Jes.40,22.

⁹ Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu. ¹

1. 38,31. Amos.5,8. Jes.13,10.

¹⁰ Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt. ¹

1. 5,9.

¹¹ Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu. ¹

1. Jes.45,15.

¹² Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari? ¹

1. Dan.4,32.

¹³ Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās. ¹

1. Jes.2,11.17.

¹⁴ Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?

¹⁵ Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.

¹⁶ Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi. ¹

1. 8,5. 19,7.

¹⁷ Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas. ¹

1. 2,3.

¹⁸ Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem. ¹

1. Raud.3,15.

¹⁹ Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā? ¹

1. 9,33.

²⁰ Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu. ¹

1. 15,6. Lūk.19,22.

²¹ Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.

²² Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu. ¹

1. 8,20. Māc.9,2.3.

²³ Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.

²⁴ Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara? ¹

1. Est.7,8. Jes.45,7.

²⁵ Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas. ¹

1. 7,6. 17,11. Dāv.dz.90,10.

²⁶ Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.

²⁷ Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,

²⁸ Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,

²⁹ Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?

³⁰ Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā, ¹

1. Jer.2,22.

³¹ Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.

³² Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas. ¹

1. Māc.6,10.

³³ Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem. ¹

1. 2Moz.21,22.

³⁴ Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -

³⁵ Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav. ¹

1. 13,21.

¹ Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā. ¹

1. 7,11.16. 9,27.

² Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.

³ Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;

⁴ Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz? ¹

1. 1Sam.16,7.

⁵ Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas, ¹

1. Dāv.dz.102,28.

⁶ Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,

⁷ Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj, ¹

1. 1Kor.4,4.

⁸ Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij. ¹

1. Dāv.dz.119,73.

⁹ Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem? ¹

1. 33,6. Dāv.dz.103,14.

¹⁰ Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?

¹¹ Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis! ¹

1. Eceh.37,6.

¹² Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.

¹³ Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.

¹⁴ Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.

¹⁵ Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas. ¹

1. 11,15. 22,26.

¹⁶ Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties, ¹

1. Raud.3,10.

¹⁷ Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra. ¹

1. 16,8.

¹⁸ Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi, ¹

1. 3,3.11. Jer.20,17.18.

¹⁹ Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.

²⁰ Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,

²¹ Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi, ¹

1. 16,22.

²² Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība. ¹

1. 3,19.

¹ Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:

² Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?

³ Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno, ¹

1. Jes.16,6.

⁴ Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)

⁵ Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi ¹

1. 38,1.

⁶ Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.

⁷ Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?

⁸ Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt?

⁹ Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra! ¹

1. Efe.3,18.

¹⁰ Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs? ¹

1. 9,12.

¹¹ Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, vai vērā nelikdams.

¹² Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku. ¹

1. 1Moz.16,12.

¹³ Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, - ¹

1. 8,5. 1Ķēn.8,22.

¹⁴ Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī, ¹

1. Jes.1,15.

¹⁵ Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas. ¹

1. 10,15.

¹⁶ Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien. ¹

1. 9,27.

¹⁷ Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma. ¹

1. Dāv.dz.37,6. Jes.58,8.

¹⁸ Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.

¹⁹ Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.

²⁰ Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdīgā dvaša. ¹

1. 17,5.18,13.

¹ Bet Ījabs atbildēja un sacīja:

² Tas ir tiesa, jūs esat ļaudis un ar jums gudrība izmirs. ¹

1. 11,6.

³ Man arīdzan ir sirds, tāpat kā jums, jūs man priekšā neesat, un kas tad to gudrību nezin? ¹

1. 13,2.16,2.

⁴ Es pat savam tuvākam esmu par apsmieklu, es, kas Dievu piesaucis un no Viņa esmu paklausīts, par apsmieklu tas taisnais un sirdsskaidrais.

⁵ Kauns nelaimei pēc laimīga domām; tas gaida to, kam kāja slīd.

⁶ Postītāju dzīvokļiem labi klājās, un mierā paliek bezdievīgi un kam Dievs ir dūrē. ¹

1. 1Moz.31,29. Dāv.dz.17,14. Habak.1,11.

⁷ Un tiešām, vaicā jel lopiem, tie tev to mācīs, un putniem apakš debess, tie tev to stāstīs.

⁸ Jeb runā ar zemi, tā tev mācīs, un jūras zivis tev to izteiks.

⁹ Kas neatzīst pie visa tā, ka Tā Kunga roka to darījusi.

¹⁰ Viņa rokā ir visu dzīvo dvēsele un visu cilvēku miesu gars. ¹

1. 4Moz.16,22.

¹¹ Vai auss nepārbauda vārdus, kā mute bauda barību? ¹

1. 6,30.34,3.

¹² Pie veciem ir gudrība un ilgs mūžs dod saprašanu. ¹

1. 8,8.

¹³ Pie Viņa ir gudrība un spēks, Viņam ir padoms un prāts. ¹

1. Sak.8,14.

¹⁴ Redzi, Viņš nolauž, un neviens nevar uztaisīt. Viņš ko aizslēdz, un neviens nevar atvērt. ¹

1. 11,10. Jes.22,22. Parād.3,7. Mal.1,4.

¹⁵ Redzi, kad Viņš ūdeņus satur, tad tie izsīkst, un kad Viņš tos laiž vaļā, tad tie zemi griež apkārt. ¹

1. Jes.44,27.

¹⁶ Pie Viņa ir spēks un pastāvība, Viņa priekšā ir, kas maldās un kas maldina.

¹⁷ Viņš ved padomu devējus par laupījumu, un tiesnešus Viņš dara par ģeķiem. ¹

1. 5,13. Jes.44,25. Sak.21,30. 1Kor.1,20.

¹⁸ Ķēniņu saites Viņš sarauj un apjož pašiem gurnus ar saitēm.

¹⁹ Viņš ved cienīgus par laupījumu, un apgāž varenus.

²⁰ Viņš atņem runātājiem valodu un noņem vecajiem prātu. ¹

1. Sak.16,1.

²¹ Viņš izlej negodu pār lieliem kungiem, un vareniem Viņš jostu raisa vaļā. ¹

1. Dāv.dz.107,40. Jes.40,38.

²² Viņš atklāj dziļumus tumsai, un nāves ēnu Viņš ved gaismā. ¹

1. Dan.2,22.

²³ Viņš vairo ļaudis un tos izdeldē, Viņš ceļ spēkā tautas un tās izklīdina. ¹

1. Ap.darb.17,26.

²⁴ Viņš ļaužu virsniekiem virs zemes atņem sirdi un tos maldina tuksnesī, kur ceļa nav. ¹

1. Dāv.dz.76,13. 107,4.

²⁵ Tie grābsta tā kā tumsā, kur gaismas nav, un Viņš tiem liek maldīties kā piedzērušiem. ¹

1. Jes.29,9.

¹ Redzi, to visu mana acs redzējusi, mana auss dzirdējusi un to likusi vērā.

² Ko jūs protat, to es arīdzan protu, jūs man neesat priekšā.

³ Bet es gribu runāt uz to Visuvareno, un man gribās aizbildināties tā stiprā Dieva priekšā. ¹

1. 23,3. 16,21.

⁴ Jo tiešām, jūs esat melu runātāji, jūs visi esat nelietīgi dziednieki. ¹

1. 16,2.

⁵ Kaut jūs pavisam klusu būtu, tas jums būtu par gudrību. ¹

1. Sak.17,28.

⁶ Klausiet jel manu aizbildināšanos, un ņemiet vērā manas mutes tiesāšanos.

⁷ Vai gribat netaisnību runāt Dieva labad un Viņa labad izteikt viltību?

⁸ Vai Viņu gribat aizbildināt un Dievam būt pārstāvētāji?

⁹ Vai būs labi, kad Viņš jūs meklēs, vai Viņu pievilsiet, kā cilvēku pieviļ?

¹⁰ Sodīt Viņš jūs sodīs, ja jūs slepeni vaigu uzlūkojat.

¹¹ Vai Viņa augstība jūs neiztrūcinās un bailes no Viņa jums neuzkritīs?

¹² Jūsu mācības būs kā pelni, un jūsu augstie vārdi kā mālu kopas.

¹³ Palieciet man klusu, un es runāšu, lai man notiek, kas notikdams.

¹⁴ Kāpēc man savu miesu bija zobos ņemt, un savu dvēseli likt savā rokā?

¹⁵ Redzi, jebšu Viņš mani nokaus, taču es uz Viņu gribu cerēt, es tikai savus ceļus gribu aizbildināt Viņa priekšā.

¹⁶ Jau tas man būs par pestīšanu, ka viltnieks Viņa priekšā nenāks.

¹⁷ Klausāties, klausāties manus vārdus, un mana valoda lai skan jūsu ausīs.

¹⁸ Redzat jel, es esmu gatavs uz tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība. ¹

1. 31,35.

¹⁹ Kas ar mani varētu tiesāties? Patiesi tad es ciestu klusu un mirtu. ¹

1. 9,3.

²⁰ Divas lietas tikai man nedari, tad es neapslēpšos Tavā priekšā.

²¹ Lai Tava roka paliek tālu no manis, un Tava briesmība lai mani neizbiedē. ¹

1. 9,34. 33,7.

²² Tad sauc, un es atbildēšu, vai es runāšu, un Tu atbildi man. ¹

1. 14,15. 33,5.

²³ Cik man ir noziegumu un grēku? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus.

²⁴ Kāpēc Tu apslēpi Savu vaigu un mani turi par Savu ienaidnieku? ¹

1. 19,11. 33,10.

²⁵ Vai Tu biedināsi šaubīgu lapu un vajāsi izkaltušus rugājus. ¹

1. 14,1-3.

²⁶ Jo Tu man nospriedi rūgtumus un lieci manīt manas jaunības noziegumus. ¹

1. Dāv.dz.25,7. Jer.31,19.

²⁷ Tu lieci manas kājas siekstā un glūni uz visiem maniem ceļiem un ieslēdzi manas pēdas aplokā, - ¹

1. 14,16.18,7.33,11. Dāv.dz.105,18.

²⁸ Un tomēr šis iznīkst kā trūdi, tā kā drēbe, ko kodes saēd. ¹

1. 4,19.

¹ Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma. ¹

1. Dāv.dz.39,6.7.

² Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv. ¹

1. 8,9. Dāv.dz.90,6. 102,12. 103,15. 144,4. Jes.40,6.7. Māc.6,12.

³ Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā. ¹

1. 7,17.

⁴ Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena. ¹

1. Dāv.dz.51,7. Jes.64,6.

⁵ Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps. ¹

1. 16,22. Dāv.dz.31,16. 39,5.

⁶ Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.

⁷ Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās. ¹

1. 19,10.

⁸ Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst, ¹

1. Jes.11,1.

⁹ Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.

¹⁰ Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir? ¹

1. Māc.3,21.

¹¹ Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst. ¹

1. 6,15. 2Sam.14,14.

¹² Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega. ¹

1. Jes.26,14.19. 2Pēt.3,12.

¹³ Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! ¹

1. Jes.26,20.

¹⁴ Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana. ¹

1. 19,25. 7,1.

¹⁵ Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba. ¹

1. 13,22. 10,8.

¹⁶ Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ. ¹

1. 34,21. Sak.5,21.

¹⁷ Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma. ¹

1. Hoz.13,12.

¹⁸ Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas. ¹

1. 8,5.6.

¹⁹ Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.

²⁰ Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.

²¹ Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana. ¹

1. Māc.9,5.6. Jes.63,16.

²² Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.

¹ Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:

² Vai tad gudram vīram būs runāt tukšas domas un savu sirdi pildīt ar vēju? ¹

1. 6,26.16,3.

³ Pārmācīt ar vārdiem, kas nepieklājās, un ar valodu, kur labums neatlec?

⁴ Tiešām, tu iznīcini Dieva bijāšanu un nicini pielūgšanu Dieva priekšā. ¹

1. 9.22.

⁵ Jo tava mute parāda tavu noziegumu, un tu esi uzņēmies runāt, kā gudrinieki runā.

⁶ Tava mute tevi pazudina, un ne es; tavas lūpas pret tevi dod liecību. ¹

1. 9,20. Mat.12,37.

⁷ Vai tu esi tas pirmais cilvēks piedzimis, vai tu esi dzemdināts, pirms kalni bija? ¹

1. 38,21. Sak.8,24.25.

⁸ Vai tu esi dzirdējis Dieva apslēpto padomu, vai tu gudrību esi iezīdis? ¹

1. 11,17. Jes.40,13. Rom.11,33.34.

⁹ Ko tu zini, ko mēs nezinātu, ko tu proti, un mēs to neprastu? ¹

1. 13,2.

¹⁰ Arī mūsu starpā ir sirmi un veci, kas ilgāki dzīvojuši, nekā tavs tēvs. ¹

1. 12,12.

¹¹ Vai Dieva iepriecināšanas priekš tevis mazas, un vārds, laipnīgi uz tevi runāts? ¹

1. Dāv.dz.94,19.

¹² Kāpēc tava sirds tevi tā apmāna, kāpēc tavas acis tā spulgo, ¹

1. 16,9.

¹³ Ka tavas dusmas ceļas pret Dievu un izverd tādu valodu no tavas mutes?!

¹⁴ Kas ir cilvēks, ka tas būtu šķīsts, un ka būtu taisns, kas no sievas dzimis?

¹⁵ Redzi, Saviem svētiem Viņš neuztic un debesis nav šķīstas priekš Viņa acīm. ¹

1. 4,18. 25,5.

¹⁶ Ne nu vēl tas negantais un samaitātais cilvēks, kas netaisnību dzer kā ūdeni. ¹

1. 34,7. Dāv.dz.14,1-3.

¹⁷ Es tev stāstīšu, klausies mani, un es tev teikšu, ko esmu redzējis,

¹⁸ Ko gudrie stāstījuši no saviem tēviem un nav slēpuši, -

¹⁹ Tiem vien zeme bija dota, un svešinieks viņu starpā nebija nācis, -

²⁰ Bezdievīgais mokās visu mūžu, un briesmīgais, cik tam gadi nolikti. ¹

1. 5Moz.28,66.

²¹ Viņa ausīs skan briesmas, pašā mierā viņam uzbrūk postītājs. ¹

1. 5Moz.28,65.67.

²² Viņš neuzticās iznākt no tumsības; jo zobens uz viņu gaida.

²³ Viņš skraida šurp un turp pēc maizes, kur varētu dabūt; viņš zin tumsības dienu sev tuvu klātu.

²⁴ Bēdas un izbailes viņu biedē, viņu pārvar kā ķēniņš, uz kaušanos gatavs.

²⁵ Jo viņš izstiepa savu roku pret Dievu un cēlās pret to Visuvareno.

²⁶ Viņš skrēja pret Viņu ar pašu galvu, ar savu priekšturamo bruņu biezām pumpām. ¹

1. 41,6-8.

²⁷ Viņš savu vaigu tauki izbaroja un kopa resnu vēderu. ¹

1. Dāv.dz.73,7.

²⁸ Viņš dzīvoja izpostītās pilsētās un namos, kur nebija jādzīvo, kuriem nolemts būt par akmeņu kopām. ¹

1. 3,14.

²⁹ (Tāpēc) viņš nepaliks bagāts, un viņa manta nepastāvēs, un viņa laime neizplētīsies virs zemes.

³⁰ Viņš no tumsības ārā neiznāks, liesma izkaltēs viņa zarus, caur Dieva mutes dvašu viņš aizies. ¹

1. 4,9.

³¹ Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš pieviļas; jo nelietība būs viņa alga. ¹

1. 1Sam.12,21.

³² Tā alga nāks priekšlaiku, un viņa zars nezaļos. ¹

1. 18,16. 22,16.

³³ Viņš zaudēs kā vīna koks savus ķekarus un nometīs kā eļļas koks savus ziedus.

³⁴ Jo bezdievīgo saime paliks neauglīga, un uguns norīs dāvanu ņēmēju dzīvokļus. ¹

1. 5Moz.27,25.

³⁵ Tie ir grūti ar netaisnību un dzemdē postu, un savām sirds domām tie pieviļas. ¹

1. 4,8. Dāv.dz.7,15. Jes.59,4.

¹ Tad Ījabs atbildēja un sacīja:

² Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji. ¹

1. 12,3. 13,4. Jes.22,4.

³ Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt? ¹

1. 15,2.

⁴ Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums. ¹

1. Dāv.dz.22,8.

⁵ Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām. ¹

1. 15,11.

⁶ Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?

⁷ Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,

⁸ Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.

⁹ Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani. ¹

1. 15,12. Dāv.dz.35,16.

¹⁰ Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani. ¹

1. Raud.3,46. Mih.4,14.

¹¹ Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā. ¹

1. Raud.1,14.

¹² Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi. ¹

1. Raud.3,12.

¹³ Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.

¹⁴ Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies. ¹

1. 15,26.

¹⁵ Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos, ¹

1. 1Ķēn.21,27. Raud.3,29.

¹⁶ Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna, ¹

1. 17,7. Dāv.dz.38,11.

¹⁷ Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta. ¹

1. 1Laik.13,17. Dāv.dz.17,1.

¹⁸ Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās! ¹

1. 1Sam.26,20.

¹⁹ Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā. ¹

1. 31,28. Jes.33,5.

²⁰ Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,

²¹ Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!

²² Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos. ¹

1. 14,5.10,21.

¹ Mans gars ir vājš, manas dienas pagalam, kaps man ir klāt.

² Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.

³ Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos! ¹

1. Dāv.dz.119,122.

⁴ Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi. ¹

1. 39,17.

⁵ Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.

⁶ Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā. ¹

1. 30,9. 5Moz.28,37.

⁷ Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna. ¹

1. Dāv.dz.6,8. 31,10.

⁸ Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.

⁹ Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā. ¹

1. 2,9. 27,5.

¹⁰ Tad nu jūs visi nāciet tik atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.

¹¹ Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.

¹² Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klātu.

¹³ Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu.

¹⁴ Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu. ¹

1. 21,26.

¹⁵ Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?

¹⁶ Kapā tā nogrims, kad it visiem pīšļos būs dusa.

¹ Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja:

² Cik ilgi vēl jūs grābstīsities pēc vārdiem? Pieņemiet padomu, un tad runāsim.

³ Kāpēc mēs topam turēti par lopiem, un par muļķiem jūsu acīs? ¹

1. 17,4.10.

⁴ Tava dvēsele no dusmām plīst; vai tad tevis dēļ zeme paliks tukša un klintis celsies no savas vietas? ¹

1. 22,4. 14,18.

⁵ Tomēr bezdievīgo gaisma izdzisīs, un viņa uguns liesma nespīdēs. ¹

1. 21,17. Sak.13,9.

⁶ Gaišums paliek tumšs viņa dzīvoklī, un viņa spīdeklis pār viņu izdziest. ¹

1. 29,3.

⁷ Viņa varas ceļi paliek šauri, un paša padoms viņu gāž. ¹

1. 13,27. Sak.4,12. Dāv.dz.7,17.

⁸ Jo viņa kājas to iedzen tīklā, un viņš staigā pār slazda valgiem. ¹

1. Dāv.dz.9,16.

⁹ Valgs saista viņa pēdas, un saites viņu satver.

¹⁰ Viņa valgs ir apslēpts zemē, un viņa slazds uz ceļa.

¹¹ Visapkārt bailība viņu iztrūcina un viņu dzen uz visiem soļiem. ¹

1. 3Moz.26,36.

¹² Nelaime taisās viņu rīt, un posts ir gatavs viņu gāzt.

¹³ Tas ēd viņa miesas, un nāves pirmdzimušais rij viņa locekļus.

¹⁴ Viņa cerība tiek atņemta no viņa dzīvokļa, un viņam jānoiet pie briesmu ķēniņa. ¹

1. 8,13. Dāv.dz.18,5. Ebr.2,14.

¹⁵ Viņa dzīvoklī dzīvo visai sveši, uz viņa mājas vietu kaisa sēru. ¹

1. 1Moz.19,24. Jes.34,9.

¹⁶ No apakšas sakalst viņa saknes, un no augšienes novīst viņa zari. ¹

1. 8,17.15,32.

¹⁷ Viņa piemiņa iznīkst no zemes, un slava viņam nepaliek pasaulē. ¹

1. Dāv.dz.9,7. Sak.10,7.

¹⁸ No gaismas to izstumj tumsā un aizdzen no zemes virsas.

¹⁹ Viņam nav nedz bērna, nedz bērnu bērna savos ļaudīs, un neviens neatliek viņa māju vietās.

²⁰ Kas rietumos, iztrūcinājās par viņa dienu, un kas austrumos, tos pārņem šaušalas.

²¹ Tiešām, tā notiek netaisno dzīvokļiem un tādu ļaužu vietai, kas Dievu neatzīst. ¹

1. 20,29.

¹ Bet Ījabs atbildēja un sacīja:

² Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem? ¹

1. 18,2.

³ Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.

⁴ Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.

⁵ Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?

⁶ Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.

⁷ Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav. ¹

1. 30,20. Raud.3,8.

⁸ Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību. ¹

1. Raud.3,2-9.

⁹ Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni. ¹

1. Raud.5,16.

¹⁰ Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku. ¹

1. 14,7.

¹¹ Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku. ¹

1. 13,24.

¹² Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli. ¹

1. 30,12.

¹³ Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši. ¹

1. Dāv.dz.69,9. Jer.12,6.

¹⁴ Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst. ¹

1. 2,12. Dāv.dz.38,12.

¹⁵ Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs. ¹

1. 1Moz.17,11. 2Moz.20,10.

¹⁶ Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti. ¹

1. Mat.8,9.

¹⁷ Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.

¹⁸ Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim. ¹

1. 30,1.

¹⁹ Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.

²⁰ Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek. ¹

1. Dāv.dz.102,6.

²¹ Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi. ¹

1. Rut.1,13.20.

²² Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties? ¹

1. Dāv.dz.27,2.

²³ Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā! ¹

1. Jes.30,8.

²⁴ Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.

²⁵ Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem. ¹

1. 1Kor.15,20-26. Kol.2,15. 2Kor.4,14. Jes.41,14. Hoz.13,14. Jes.44,6.

²⁶ Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu. ¹

1. 42,5. 30,17. Dāv.dz.17,15.

²⁷ Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās. ¹

1. 1Jāņ.3,2.

²⁸ Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:

²⁹ Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.

¹ Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja: ¹

1. 11,1.

² Uz to manas sirds domas mani spiež atbildēt, un es nevaru valdīties.

³ Es dzirdu pārmācīšanu sev par kaunu, bet mans gars savā gudrībā zinās atbildēt. ¹

1. 24,25.

⁴ Vai tu nezini, ka mūžam tā bijis, kamēr Dievs cilvēkus licis virs zemes,

⁵ Ka bezdievīgo lielība ilgi nepastāv, un ka blēdnieka prieks paliek tik acumirkli? ¹

1. Dāv.dz.37,35.36.

⁶ Jebšu viņa greznība uzkāptu līdz debesīm, un viņa galva sniegtu līdz padebešiem, ¹

1. Dan.4,8.

⁷ Taču kā viņa sūds viņš mūžam zudīs; kas viņu redzējuši, tie sacīs: kur viņš ir?

⁸ Viņš aizskries kā sapnis, ka to nevarēs atrast, un pazudīs kā parādīšana naktī. ¹

1. Dāv.dz.73,20. Jes.29,7.

⁹ Acs, kas viņu redzējusi, to vairs neredzēs, un viņa vieta to vairs neieraudzīs. ¹

1. Dāv.dz.37,10.

¹⁰ Viņa bērni pielabināsies pie nabagiem, un viņa roka dos atpakaļ viņa mantu. ¹

1. 27,14. Dāv.dz.109,13.

¹¹ Viņa kauli bija pilni jaunības spēka, bet apgulsies ar viņu pīšļos.

¹² Jebšu blēdība bijusi salda viņa mutei, un viņš to slēpis apakš savas mēles, ¹

1. Sak.9,17.

¹³ Un viņš to mīlējis un nepametis, bet to paturējis savā mutē:

¹⁴ Taču viņa barība pārvērtīsies viņa iekšās, par odžu žultīm tā būs iekš viņa. ¹

1. 5Moz.32,33.

¹⁵ Mantu, ko ierijis, viņš atkal izvems, un Dievs to izgrūdīs viņam no vēdera.

¹⁶ Odžu žultis viņš zīdīs, glodeņu dzelonis viņu nokaus.

¹⁷ Viņš neredzēs upes, kas ielejās tek no medus un piena. ¹

1. 29,6.

¹⁸ Viņš gan strādās, bet to atdos un no tā nebaudīs; cik viņš arī neiemantos, prieka tam nebūs. ¹

1. 5Moz.28,30-33.

¹⁹ Jo viņš nospaidījis un atstājis nabagus, namus viņš laupījis, bet tos neuzcels. ¹

1. Jes.5,8.

²⁰ Jo viņa kuņģis nebija pildāms, viņš neizglābsies caur savu mantu. ¹

1. 27,19.

²¹ Viņa rīklei nekas neizmuka, tādēļ viņa labums nepastāvēs.

²² Pašā bagātā pilnībā viņam būs bēdas, visu apbēdināto roka nāks viņam virsū. ¹

1. 20,19.

²³ Un notiks, lai viņa kuņģis top pilns, tad (Dievs) uz viņu sūtīs savas bardzības karstumu un uz viņu liks lītin līt, lai to rij. ¹

1. Dāv.dz.11,6.

²⁴ Viņš bēgs no dzelzs bruņām, un vara stops viņam izšaus cauri.

²⁵ Viņš izvelk un no viņa miesām nāk ārā, no viņa žultīm spīdoša dzelzs, un nāves šausmas viņu pārņem.

²⁶ Visāda tumsība apklās viņa krājumu, neuzpūsts uguns viņu aprīs, un nomaitās to atlikumu viņa dzīvoklī.

²⁷ Debess viņa noziegumu darīs zināmu, un zeme celsies pret viņu. ¹

1. 16,18.

²⁸ Viņa nama krājums aizies, viņam izšķīdīs Dieva dusmības dienā.

²⁹ Šī ir bezdievīga cilvēka daļa no Dieva, un viņa nospriesta mantība no tā stiprā Dieva. ¹

1. 18,21.27,13.

¹ Bet Ījabs atbildēja un sacīja:

² Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt.

³ Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.

⁴ Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?

⁵ Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti. ¹

1. 29,9.

⁶ Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.

⁷ Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā? ¹

1. 20,5. Dāv.dz.37,5. 73,3. Jer.12,1. Habak.1,4.13.

⁸ Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm. ¹

1. 15,30.18,16.

⁹ Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem. ¹

1. 9,34. Raud.3,1. Dāv.dz.73,5.

¹⁰ Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.

¹¹ Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā. ¹

1. Dāv.dz.107,41. 78,52. Jer.50,11.

¹² Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.

¹³ Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā. ¹

1. 1Sam.15,32. Dāv.dz.73,4.

¹⁴ Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt. ¹

1. 22,17.

¹⁵ Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu? ¹

1. 2Moz.5,2. Dāv.dz.10,4. Mal.3,14.

¹⁶ (Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis. ¹

1. 22,18.

¹⁷ Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?

¹⁸ Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj. ¹

1. Dāv.dz.1,4. 35,5. Jes.29,5. Hoz.13,3.

¹⁹ Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.

²⁰ Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības. ¹

1. Dāv.dz.75,9. Jes.51,17. Jer.25,15.16.

²¹ Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.

²² Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā? ¹

1. Māc.5,7.

²³ Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;

²⁴ Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.

²⁵ Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.

²⁶ Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj. ¹

1. 17,14. Jes.14,11.

²⁷ Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.

²⁸ Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?

²⁹ Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?

³⁰ Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti. ¹

1. Dāv.dz.73,18.19. Jer.12,3. Sak.16,4. 2Pēt.2,9.

³¹ Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara? ¹

1. Māc.9,1.2.

³² Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.

³³ Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita. ¹

1. Dāv.dz.49,14.

³⁴ Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas. ¹

1. 16,2.

¹ Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:

² Vai Dievam kāds labums no cilvēka? Nē, labums tam pašam, ka ir prātīgs. ¹

1. 35.7. Sak.9,12. Lūk.17,10.

³ Vai tas tam Visuvarenam par labu, kad tu taisns, jeb par mantu, ka tu savus ceļus nenoziedzīgi staigā?

⁴ Vai tad Viņš tavas Dieva bijāšanas dēļ tevi sodīs un ar tevi ies tiesā?

⁵ Vai tava blēdība nav liela un tavi noziegumi bez gala?

⁶ Jo savus brāļus tu esi ķīlājis bez vainas un novilcis kailiem drēbes. ¹

1. 24,7. 2Moz.22,26. Eceh.18,7.16.

⁷ Piekusušo tu neesi dzirdinājis ar ūdeni un izsalkušam liedzis maizi. ¹

1. Jes.58,7.

⁸ Kur kāds bija varens, tam piederēja zeme, un kas bija augstā godā, tas tur dzīvoja.

⁹ Atraitnes tu esi atlaidis tukšā, un bāriņu elkoņi ir salauzti. ¹

1. 31,16.

¹⁰ Tādēļ ir virves ap tevi, un izbailes tev piepeši uzgājušas. ¹

1. 18,8-11.

¹¹ Jeb vai tu neredzi tumsu un ūdens plūdus, kas tevi apklāj? ¹

1. 18,5-18. 27,20. Dāv.dz.32,6.

¹² Vai Dievs nav augšām debesīs? Redzi jel zvaigžņu augstumu, cik tās augstas! ¹

1. 16,19.

¹³ Un tu saki: ko Dievs zin? Vai Viņš aiz tumšiem mākoņiem māk tiesāt? ¹

1. 24,15. Dāv.dz.10,11.

¹⁴ Padebeši ir Viņa aizsegs, ka neredz, un Viņš staigā debesīs.

¹⁵ Vai tu vecās pasaules ceļu gribi staigāt, ko netaisnie ļaudis gājuši, ¹

1. 1Moz.6,3.5. Efe.2,2.

¹⁶ Kas priekšlaiku bojā gājuši, - plūdi izgāzušies pār viņu pamatiem. ¹

1. 15,32. Māc.7,17.

¹⁷ Kas uz to stipro Dievu sacīja: Nost no mums! un ko tas Visuvarenais tiem varētu darīt? ¹

1. 21,14.

¹⁸ Tomēr Tas viņu namus bija pildījis ar labumu. Šo bezdievīgo padoms lai ir tālu no manis. ¹

1. 21,16.

¹⁹ Taisnie to redz un priecājās, un nenoziedzīgais par tiem smiesies: ¹

1. Dāv.dz.107,42. 52,8.

²⁰ Tiešām, izdeldēti ir mūsu ienaidnieki, un uguns aprijis viņu pārējo mantu.

²¹ Meklē Viņa draudzību, tad paliksi mierā, no tā tev nāks labums.

²² Pieņem jel mācību no Viņa mutes un liec Viņa vārdus savā sirdī. ¹

1. Eceh.3,10.

²³ Ja tu atgriezīsies pie tā Visuvarenā un atmetīsi netaisnību tālu no sava dzīvokļa, tad tu tapsi uztaisīts. ¹

1. 8,5. 11,14.

²⁴ Liec pīšļos mantu un upes oļos zeltu, ¹

1. 28,16. 1Ķēn.9,28.

²⁵ Tad tas Visuvarenais tev būs par zeltu un Viņš tev būs par spožu sudrabu.

²⁶ Tad tu par to Visuvareno priecāsies un pacelsi uz Dievu savu vaigu. ¹

1. 11,15. Dāv.dz.37,4.

²⁷ Tu Viņu piesauksi, un Viņš tevi paklausīs, un tu maksāsi savus solījumus. ¹

1. Dāv.dz.50,14.

²⁸ Ko tu apņemsies, tas tev notiks, un uz taviem ceļiem spīdēs gaišums. ¹

1. Dāv.dz.20,5.

²⁹ Kad iet uz leju, tad tu saki: uz augšu! Un Viņš izglābs to, kam noskumis vaigs. ¹

1. Sak.29,23. Mat.23,12. Lūk.18,13.14.

³⁰ Viņš izpestīs to, kas nav nenoziedzīgs; tavu roku šķīstības dēļ tas taps izpestīts. ¹

1. 42,7.8. 1Moz.18,24. Dāv.dz.18,21.

¹ Bet Ījabs atbildēja un sacīja:

² Vēl šodien man jātiepjas manās vaimanās, tā roka uz manis ir smagāka, nekā manas nopūtas.

³ Ak kaut es Viņu zinātu atrast un varētu aiztikt līdz Viņa krēslam. ¹

1. 13,3.

⁴ Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību. ¹

1. 13,18.

⁵ Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu:

⁶ Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani.

⁷ Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa.

⁸ Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu. ¹

1. 9,11.

⁹ Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu.

¹⁰ Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts. ¹

1. Dāv.dz.1,6. Sak.17,3.

¹¹ Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies. ¹

1. 5Moz.17,11.

¹² No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.

¹³ Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara. ¹

1. 9,31. Gal.3,20.

¹⁴ Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa.

¹⁵ Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā.

¹⁶ Tas stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un tas Visuvarenais mani iztrūcinājis. ¹

1. 6,4.

¹⁷ Jo tādā tumsībā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi.

¹ Kāpēc tas Visuvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas?

² Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana. ¹

1. 5Moz.27,17.

³ Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā. ¹

1. 5Moz.24,6.12.

⁴ Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās. ¹

1. Amos.8,4.

⁵ Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem.

⁶ Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā.

⁷ Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu. ¹

1. 22,6.31.19.

⁸ Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis.

⁹ Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas. ¹

1. 2Ķēn.4,1.

¹⁰ Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus. ¹

1. Jēk.5,4.

¹¹ Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst. ¹

1. 31,39. 5Moz.25,4.

¹² Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda. ¹

1. 1Moz.4,10. Sak.29,2.

¹³ Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa tekām.

¹⁴ Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli. ¹

1. Dāv.dz.104,22.23.

¹⁵ Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu. ¹

1. 22,13. Jes.29,15.

¹⁶ Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt. ¹

1. Jāņ.3,20.

¹⁷ Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas.

¹⁸ Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa ežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu. ¹

1. 1Moz.49,4.

¹⁹ Bula laiks un karstums aizņem sniega ūdeni, tāpat elle tos, kas grēkojuši. ¹

1. 21,13. 2Sam.14,14.

²⁰ Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks; ¹

1. 19,10.

²¹ Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei.

²² Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos.

²³ Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem.

²⁴ Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas. ¹

1. Dāv.dz.37,36.

²⁵ Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu? ¹

1. 9,24. 20,3.

¹ Tad Bildads no Šuhas atbildēja un sacīja:

² Valdība un briesmas ir pie Viņa, Viņš mieru gādā Savā debess augstībā. ¹

1. 26,13.

³ Kas var izskaitīt Viņa karapulkus? Un pār ko Viņa gaisma neceļas? ¹

1. 19,12. Dan.7,10. Mat.5,15.

⁴ Kā tad cilvēks varētu būt taisns Dieva priekšā, un šķīsts, kas no sievas dzimis? ¹

1. 4,17. 9,2. 15,16.

⁵ Skaties uz pašu mēnesi, tas nav skaidrs, un zvaigznes nav šķīstas priekš Viņa acīm, ¹

1. 15,15.

⁶ Ne vēl cilvēks, kas ir kode, un cilvēka bērns, kas ir tārps? ¹

1. 4,19.20.

¹ Un Ījabs atbildēja un sacīja:

² Kā tu nu palīdzējis nestipram un stiprinājis nespēcīgo elkoni! ¹

1. 13,7.

³ Kā tu nu padomu devis negudram un saprašanu izrādījis ļoti skaidri!

⁴ Kam tu teic šos vārdus, un kā dvaša no tevis iziet?

⁵ Miroņi sāk trīcēt apakš ūdeņiem, un tie, kas tur mīt. ¹

1. 22,16. Dāv.dz.18,5. 24,2. 1Pēt.3,19.

⁶ Elle Viņa priekšā ir atvērta, un nāves bezdibenim nav apsega. ¹

1. Dāv.dz.88,12. Sak.15,11.

⁷ Viņš zvaigžņu debesi gaisā izpletis un zemi piekāris, kur nekas. ¹

1. 38,6.

⁸ Viņš saņem ūdeni Savos mākoņos, un padebeši apakš Viņa nesaplīst. ¹

1. Dāv.dz.104,3. Sak.30,4.

⁹ Viņš aizklāj Savu goda krēslu, Viņš izpleš tam priekšā Savu padebesi. ¹

1. Jes.66,1.

¹⁰ Viņš ap ūdeņiem licis ežu, līdz kur gaisma un tumsa šķirās. ¹

1. 38,10.11. Dāv.dz.104,9. Sak.8,27-29.

¹¹ Debess pīlāri trīc un iztrūcinājās no Viņa draudiem. ¹

1. 2Sam.22,8.

¹² Caur Viņa spēku jūra saceļas viļņos, un caur Viņa ziņu augstie viļņi tiek sašķelti. ¹

1. Jes.51,15. Jer.31,35.

¹³ Caur Viņa vēju debess paliek skaidra, un Viņa roka nodur žiglo čūsku. ¹

1. Jes.27,1.

¹⁴ Redzi, tā ir Viņa ceļu maliņa, un kāda lēna balss tikai, ko samanām; kas Viņa varas pērkoni varētu dzirdēt? ¹

1. 4,12. 1Kor.13,9.

¹ Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:

² Tik tiešām kā Dievs dzīvs, kas man taisnību neizspriež, un tas Visuvarenais, kas manu dvēseli apbēdinājis -

³ Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un Tas Gars no Dieva manās nāsīs - ¹

1. 1Moz.2,7. Jes.2,22.

⁴ Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus. ¹

1. Dāv.dz.34,14.

⁵ Es nebūt nevaru teikt, ka jums taisnība; kamēr man dvaša zūd, es aizstāvēšu savu nenoziedzību. ¹

1. 17,9.

⁶ Es turēšos stipri pie savas taisnības un no tās neatlaidīšos; mana sirds mani nekož manu dienu pēc. ¹

1. 1Kor.4,4.

⁷ Manam ienaidniekam būs palikt par blēdi, un manam pretiniekam par netaisnu.

⁸ Jo kāda ir blēdnieka cerība, kad Dievs atņem un aizrauj viņa dvēseli? ¹

1. Mat.16,26. Lūk.12,20. Dāv.dz.26,9.

⁹ Vai Dievs klausīs viņa saukšanu, kad viņam uznāk bēdas? ¹

1. Jes.1,15. Jer.14,12. Eceh.8,18. Mih.3,4. Jāņ.9,31.

¹⁰ Jeb vai viņš var prieku dabūt pie tā Visuvarenā, vai viņš Dievu var piesaukt ikkatrā laikā?

¹¹ Es jums mācīšu, kāda ir Dieva roka; kāds tā Visuvarenā padoms, to negribu slēpt.

¹² Redzi, jūs visi to redzat, kāpēc tad jūs domājiet tukšas domas?

¹³ Šī ir bezdievīga cilvēka alga pie Dieva un varas darītāju daļa, ko tie no tā Visuvarenā dabūs. ¹

1. 20,29.

¹⁴ Ja tam daudz bērnu, tad zobens nāk pār tiem, un viņa pēcnākamie nepaēdīs maizes. ¹

1. 21,19. Dāv.dz.37,25.

¹⁵ Viņa atlikušos mēris liek kapā, un viņa atraitnes nedabū raudāt. ¹

1. Dāv.dz.78,64. Jer.22,18.

¹⁶ Kad viņš naudu sakrāj kā pīšļus un drēbes sagādā kā mēslus,

¹⁷ Tad viņš gan sagādā, bet taisnie tās apvilks, un nenoziedzīgie dalīs to naudu. ¹

1. Sak.28,8.

¹⁸ Viņš uztaisījis savu namu kā kode un kā gans uztaisa būdu.

¹⁹ Bagāts tas apgūlās, un tad nekad vairs; viņš atdara savas acis, un nav vairs nekas. ¹

1. Dāv.dz.49,18.

²⁰ Bailība tam uzbrūk kā ūdens, naktī viņu aizrauj viesulis. ¹

1. Hoz.5,10.

²¹ Austriņa vējš viņu aizrauj, ka tas aiziet, un aizpūš viņu no savas vietas. ¹

1. Jes.27,8.

²² (Dievs) šauj uz viņu un netaupa, no Viņa rokas tas bēg šurpu turpu.

²³ Par to sasit plaukstas un to aizsvilpo no viņa vietas. ¹

1. Raud.2,15.

¹ Tiešām, sudrabam ir savi ceļi, kur tas rodas, un kausējamam zeltam sava vieta.

² Dzelzs no zemes top ņemta, un no akmeņiem varš top kausēts. ¹

1. 5Moz.8,9.

³ Tumsai gals likts, un caur caurim cilvēks izmeklē arī pašā galējā tumsā apslēptos akmeņus. ¹

1. 28,11.

⁴ Viņš izrok ceļu turp, kur neviens nedzīvo, un kur neviena kāja neved; tur viņš karājās un nolaižās tālu no cilvēkiem.

⁵ No zemes virsas izaug maize, viņas apakša top apgriezta kā no uguns.

⁶ Viņas akmeņos ir safīri, un tur rodas zelta graudi.

⁷ Ne ērglis šo ceļu nav ieraudzījis, ne vanaga acs to nav redzējusi.

⁸ Briesmīgi zvēri pa to nav gājuši, un lauva pa to nav staigājis. ¹

1. 41,25.

⁹ Cilvēks pieliek savu roku pie akmeņiem, un izrok kalnu pamatus;

¹⁰ Viņš izcērt ceļus akmeņu kalnos, un viņa acs ierauga visādus dārgumus;

¹¹ Viņš aizdara ūdeņus, kā nesūcās cauri, un izved gaismā, kas ir apslēpts.

¹² Bet gudrību, kur to atrod, un kur mājo atzīšana?

¹³ Cilvēks nezin, ar ko lai to pērk un dzīvo zemē to nevar uziet. ¹

1. Dāv.dz.27,13.

¹⁴ Bezdibenis saka: te viņas nav; un jūra saka: tā nav pie manis.

¹⁵ Zeltu par viņu nevar dot, nedz sudraba maksu par viņu iesvērt. ¹

1. Sak.3,14. 8,9.

¹⁶ To nevar uzsvērt ar Ofira zeltu nedz ar dārgiem oniksa un safīra akmeņiem. ¹

1. 22,24.

¹⁷ To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi, to nevar izmīt pret zelta glītumiem.

¹⁸ Par pērlēm un kristālu nav ko runāt; jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm. ¹

1. Raud.4,7. Mat.13,45.

¹⁹ Moru zemes topāzs viņai nav līdzīgs, un visu šķīstais zelts viņu nepanāk. ¹

1. Parād.21,20.

²⁰ Nu tad, no kurienes nāk gudrība un kur mājo atzīšana?

²¹ Jo tā ir apslēpta priekš visu acīm, kas dzīvo, un putniem apakš debess tā ir nezināma.

²² Elle un nāve saka: ar savām ausīm gan esam dzirdējuši viņas slavu.

²³ Dievs pazīst viņas ceļu, un Tas zin viņas vietu. ¹

1. Sak.2,6. Jēk.1,5.

²⁴ Jo Viņš skatās līdz pasaules galiem, Viņš redz, kas apakš visām debesīm.

²⁵ Kad Viņš vējam deva savu svaru un ūdeni nosvēra pēc mēra, ¹

1. 38,10.

²⁶ Kad Viņš lietum sprieda likumu un zibenim un pērkonam ceļu,

²⁷ Tad Viņš to izredzēja un to izteica, Viņš to sataisīja un izdibināja, ¹

1. Sak.3,19. 8,10.

²⁸ Un sacīja uz cilvēku: redzi, Tā Kunga bijāšana, tā ir gudrība, un atstāties no ļauna, tā ir atzīšana. ¹

1. Dāv.dz.111,10. Sak.1,7. 2,5. 9,10. (19,23.)

¹ Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja: ¹

1. 27,1.

² Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;

³ Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību; ¹

1. 18,6. Dāv.dz.18,29.

⁴ Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli, ¹

1. Dāv.dz.25,14.

⁵ Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;

⁶ Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes. ¹

1. 20,17. 5Moz.33,24.

⁷ Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma); ¹

1. 5,4.

⁸ Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot. ¹

1. 3Moz.19,32.

⁹ Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti, ¹

1. 39,34. Soģ.18,19.

¹⁰ Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda. ¹

1. Eceh.3,26.

¹¹ Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.

¹² Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga. ¹

1. Dāv.dz.82,3.4. 72,12.

¹³ Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.

¹⁴ Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure. ¹

1. Dāv.dz.132,9.

¹⁵ Es biju aklam acs un biju tizlam kāja. ¹

1. 3Moz.19,14. 4Moz.10,31.

¹⁶ Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju. ¹

1. 31,18.

¹⁷ Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

¹⁸ Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.

¹⁹ Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām. ¹

1. 18,16.

²⁰ Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. - ¹

1. 1Moz.49,24.

²¹ Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.

²² Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja. ¹

1. 5Moz.32,2.

²³ Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu. ¹

1. Sak.16,15.

²⁴ Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.

²⁵ Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.

¹ Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem. ¹

1. 29,8. 19,18.

² Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.

³ No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.

⁴ Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.

⁵ No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.

⁶ Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.

⁷ Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,

⁸ Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!

⁹ Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku. ¹

1. 17,6. Raud.3,14.

¹⁰ Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt. ¹

1. 19,13. Jes.50,6.

¹¹ Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā. ¹

1. 29,20.

¹² Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt. ¹

1. 19,12.

¹³ Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.

¹⁴ Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.

¹⁵ Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.

¹⁶ Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis. ¹

1. Dāv.dz.42,5.

¹⁷ Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst. ¹

1. 19,26.

¹⁸ Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle. ¹

1. 7,5.

¹⁹ Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.

²⁰ Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties. ¹

1. 19,7. 31,35. 16,9.

²¹ Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.

²² Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.

²³ Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot. ¹

1. Māc.12,5.

²⁴ Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.

²⁵ Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto? ¹

1. Rom.12,15.

²⁶ Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība. ¹

1. Jer.14,19. Jes.59,9.

²⁷ Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.

²⁸ Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū. ¹

1. Augst.dz.1,6.

²⁹ Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri. ¹

1. 17,14. 3Moz.11,16. Mih.1,8.

³⁰ Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma. ¹

1. Dāv.dz.102,4. Raud.5,10. 4,8.

³¹ Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām. ¹

1. Dāv.dz.30,12.

¹ Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti. ¹

1. Mat.5,28.

² Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm?

³ Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?

⁴ Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus? ¹

1. 23,10. 34,21. Dāv.dz.139,3.

⁵ Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, -

⁶ Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību. ¹

1. Dan.5,27.

⁷ Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām: ¹

1. 5Moz.13,17. Dāv.dz.7,4.

⁸ Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti. ¹

1. 3Moz.26,16. 5Moz.28,38. Mih.6,15.

⁹ Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,

¹⁰ Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas. ¹

1. 5Moz.28,30. Jes.47,2.

¹¹ Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem. ¹

1. 3Moz.20,10.

¹² Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. ¹

1. Sak.6,27-29.

¹³ Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani: ¹

1. Efe.6,9.

¹⁴ Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?

¹⁵ Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)? ¹

1. Mal.2,10.

¹⁶ Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm, ¹

1. Sak.3,27.

¹⁷ Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, -

¹⁸ Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, - ¹

1. 29,16.

¹⁹ Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;

²⁰ Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām; ¹

1. Sak.27,26.

²¹ Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos: ¹

1. 29,7.

²² Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.

²³ Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs. ¹

1. 6,14. 32,22.

²⁴ Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums; ¹

1. Dāv.dz.62,11. 52,9.

²⁵ Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;

²⁶ Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja, ¹

1. 5Moz.4,19.

²⁷ Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);

²⁸ Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.

²⁹ Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma. ¹

1. Sak.24,17.

³⁰ Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, - ¹

1. (2Moz.23,13. Sak.8,7. Jēk.3,1-12.)

³¹ Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?

³² Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi - ¹

1. Ebr.13,2.

³³ Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī ¹

1. 1Moz.3,12. Hoz.6,7.

³⁴ Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm - ¹

1. 2Moz.23,2.

³⁵ Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis! ¹

1. 13,18.19,23.

³⁶ Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.

³⁷ Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet -

³⁸ Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,

³⁹ Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties: ¹

1. 24,10. Jer.22,13.

⁴⁰ Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.

¹ Tad tie trīs vīri mitējās Ījabam atbildēt, tāpēc ka tas pats sevi turēja par taisnu. ¹

1. 2,11.

² Bet Elihus, Baraheēļa dēls, tas Buzietis, no Rāma radiem, apskaitās pret Ījabu lielās dusmās, tāpēc ka tas savu dvēseli taisnoja pār Dievu. ¹

1. 35,2. 1Moz.22,21. Jer.25,23.

³ Viņš arī apskaitās par saviem trim draugiem, ka tie atbildes neatrada un tomēr Ījabu pazudināja.

⁴ Jo Elihus bija gaidījis ar Ījabu runāt, tāpēc ka tie bija vecāki nekā viņš.

⁵ Bet kad Elihus redzēja, ka atbildes nebija to triju vīru mutē, tad viņš apskaitās.

⁶ Un Elihus, Baraheēļa dēls, tas Buzietis, atbildēja un sacīja: es esmu jauns, bet jūs esat veci, tāpēc es esmu gaidījis un bijājies, jums izteikt savu padomu.

⁷ Es domāju: lai tie gadi runā, un gadu vairums lai izteic gudrību. ¹

1. 12,12.

⁸ Bet tas ir Tas Gars iekš cilvēka un tā visuvarenā Dieva dvaša, kas tos dara gudrus. ¹

1. 20,3. 33,4. 38,36. Sak.2,6.

⁹ Veci nav tie gudrākie nedz sirmgalvji, kas prot tiesu. ¹

1. Dāv.dz.119,100.

¹⁰ Tādēļ es gribu runāt, - klausiet mani, es arīdzan parādīšu savu zināšanu.

¹¹ Redzi, es esmu gaidījis uz jūsu vārdiem, esmu klausījies uz jūsu gudrību, vai jūs atrastu tos īstenos vārdus.

¹² Kad es nu jūs liku vērā, redzi, tad nav neviena, kas Ījabu būtu pārliecinājis, kas uz viņa vārdiem būtu atbildējis jūsu starpā.

¹³ Tad nu nesakāt: mēs esam dzirdējuši gudrību; Dievs vien viņu pārvarēs, un ne cilvēks.

¹⁴ Pret mani vēl viņš vārda nav cēlis, un ar jūsu valodu es viņam gan neatbildēšu. -

¹⁵ Tie ir izbiedēti, vairs nevar atbildēt, tiem trūkst valodas.

¹⁶ Es esmu gaidījis, bet tie nerunā, tie stāv klusu un vairs neatbild.

¹⁷ Tad nu es atbildēšu savu tiesu, es arīdzan parādīšu savu zināšanu.

¹⁸ Jo es esmu tik pilns vārdu, ka gars manu sirdi spiež.

¹⁹ Redzi, mana sirds ir kā jauns vīns, kas nestāv vaļā, tā gribētu plīst, kā jauni ādas trauki. ¹

1. Mat.9,17.

²⁰ Es runāšu, lai es varu atpūsties, es atdarīšu savas lūpas un atbildēšu.

²¹ Cilvēka vaigu es neuzlūkošu un nerunāšu nevienam pa prātam. ¹

1. 13,8.10.

²² Jo cilvēkam pa prātam runāt es nemāku, lai mans Radītājs mani ātri neaizņem projām. ¹

1. 31,23.

¹ Bet tu, Ījab, klausi jel manu valodu un ņem vērā visus manus vārdus. ¹

1. 34,2.

² Redzi nu, es savas lūpas esmu atdarījis, mana mēle manā mutē runā.

³ Mani teikumi būs sirds taisnība, un manas lūpas skaidri izrunās, ko zinu.

⁴ Dieva Gars mani radījis, un tā Visuvarenā dvaša man devusi dzīvību. ¹

1. Dāv.dz.33,6.

⁵ Ja tu vari, atbildi man, taisies pret mani un nostājies. ¹

1. 13,22.

⁶ Redzi, es piederu Dievam tā kā tu, no zemes es arīdzan esmu ņemts. ¹

1. 23,3. 10,9. 2Moz.2,7. Māc.12,7.

⁷ Redzi, iztrūcināt es tevi neiztrūcināšu, un mana roka pār tevi nebūs grūta. ¹

1. 9,22.13,21.

⁸ Tiešām, tu esi runājis priekš manām ausīm, to vārdu balsi es esmu dzirdējis:

⁹ „Es esmu šķīsts, bez pārkāpšanas, es esmu skaidrs, un man nozieguma nav; ¹

1. 16,17. 23,10. 27,5.

¹⁰ Redzi, Viņš atrod iemeslus pret mani, Viņš mani tura par Savu ienaidnieku; ¹

1. 13,24. 19,11.

¹¹ Viņš manas kājas liek siekstā, Viņš apsargā visus manus ceļus.“ ¹

1. 13,27.

¹² Redzi, tur tev nav taisnības; es tev atbildu, ka Dievs ir daudz augstāks pār cilvēku.

¹³ Kāpēc tu pret Viņu tiepies, kad Viņš neatbild par visiem saviem darbiem?

¹⁴ Jo Dievs runā vienreiz, un vēl otrreiz, bet to neliek vērā.

¹⁵ Sapnī caur nakts parādīšanām, kad ciets miegs cilvēkiem uzkrīt, kad tie guļ savā gultā, ¹

1. 4,12. 1Moz.20,3. 31,24. Dan.2,1. 4,2.

¹⁶ Tad Viņš atdara cilvēku ausi un apzieģelē, ko Viņš tiem grib mācīt. ¹

1. 36,10. Jes.50,5.

¹⁷ Lai cilvēku novērš no nedarba un pasargā vīru no lepnības.

¹⁸ Lai izglābj viņa dvēseli no kapa un viņa dzīvību, ka nekrīt caur zobenu.  ¹

1. 33,30.36,12.19,29.

¹⁹ Viņš to arī pārmāca ar sāpēm gultā un lauž visus viņa kaulus. ¹

1. 30,17.

²⁰ Tā ka viņa sirds neņem pretī maizi, nedz viņa dvēsele kādu gardumu. ¹

1. Dāv.dz.107,18.

²¹ Viņa miesa nodilst, ka no tās nekā vairs neredz, un kauli nāk ārā, kas nebija redzami,

²² Un viņa dvēsele nāk tuvu pie bedres, un viņa dzīvība pie nāves sāpēm.

²³ Ja tad pie viņa nāk vēstnesis, ziņas devējs kā viens no tūkstošiem, rādīt cilvēkam kas pareizi: ¹

1. 2Moz.23,20. Mal.3,1. 1Tim.2,5. Dāv.dz.68,18.

²⁴ Tad Viņš tam ir žēlīgs. un saka: atpestī to, ka negrimst kapā, jo esmu atradis salīdzināšanu. ¹

1. 33,18. 22,30. Ebr.9,12. 1Tim.2,6.

²⁵ Tad viņa miesa būs zaļāka nekā jaunībā, tas nāks atkal pie savas jaunības dienām. ¹

1. Dāv.dz.103,5.

²⁶ Tas lūgs Dievu, un Viņš to žēlos, - tas uzskatīs Dieva vaigu ar prieku, un Dievs cilvēkam atmaksās viņa taisnību. ¹

1. Dan.9,24.

²⁷ Tad šis izteiks cilvēkiem un sacīs: es biju grēkojis un pārgrozījis tiesu, bet Viņš to man nav pielīdzinājis.

²⁸ Viņš ir atpestījis manu dvēseli, ka tā negrimst kapā, un mana dzīvība redz gaišumu.

²⁹ Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs divi un trīskārt cilvēkam, ¹

1. 33,14.

³⁰ Ka viņa dvēseli novērstu no kapa, ka tā taptu apgaismota dzīvības gaismā. ¹

1. 2Kor.3,18. Dāv.dz.103,4. 56,14.

³¹ Liec vērā, Ījab, klausies mani, ciet klusu, un es runāšu.

³² Jeb, ja tev ir ko sacīt, tad atbildi man; runā, jo es labprāt redzētu tavu taisnību. ¹

1. Dāv.dz.35,27.

³³ Ja nav, tad klausies mani, ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību.

¹ Un Elihus atbildēja un sacīja:

² Klausāties, gudrie, manu valodu, un prātīgie, atgriežat ausis pie manis; ¹

1. 33,1.

³ Jo auss pārbauda vārdus, tā kā mute bauda barību. ¹

1. 12,11.

⁴ Lai pārspriežam savā starpā, lai kopā atzīstam, kas ir labi.

⁵ Jo Ījabs saka: es esmu taisns, bet Dievs ir atņēmis manu tiesu. ¹

1. 33,9. 27,2. 13,18. 23,10.

⁶ Lai gan man taisnība, mani tura par melkuli, manas mokas ir nedziedinājamas, lai gan neesmu noziedzies. ¹

1. 16,8. 30,26. 6,4. 15,16.

⁷ Kur ir gan cilvēks, kā Ījabs, kas zaimošanu dzer kā ūdeni, ¹

1. 34,36.

⁸ Un draudzējās ar ļaundarītājiem un staigā ar bezdievīgiem? ¹

1. Dāv.dz.1,1.

⁹ Jo viņš saka: cilvēkam nekā nepalīdz, ka tas mīļo Dievu. ¹

1. 9,22. 10,15. Mal.3,14.

¹⁰ Tādēļ, gudrie vīri, klausāties mani. Nevar būt, ka Dievs ir ļauns un tas Visuvarenais netaisns. ¹

1. 36,23. 8,3. 1Moz.18,25. Dāv.dz.145,17. Rom.9,14.

¹¹ Jo Viņš cilvēkam maksā pēc viņa darba, un ikkatram liek klāties pēc viņa gājuma. ¹

1. Dāv.dz.62,13.

¹² Patiesi, Dievs nedara ļauna, un tas Visuvarenais nepārgroza tiesu! ¹

1. 19,6. 5Moz.16,19.

¹³ Kam pasaule ir pavēlēta, ja ne Viņam, un kas ir radījis visu zemi?

¹⁴ Ja Viņš Savu sirdi grieztu uz Sevi pašu vien, un Savu garu un Savu dvašu ņemtu pie Sevis:

¹⁵ Tad visa miesa kopā mirtu, un cilvēks taptu atkal par pīšļiem. ¹

1. 1Moz.7,21. 3,19. Dāv.dz.104,29.

¹⁶ Ja nu tev ir saprašana, klausi to, ņem vērā manas valodas balsi.

¹⁷ Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt to Vistaisnāko?

¹⁸ Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi; ¹

1. 2Moz.22,28.

¹⁹ Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir Viņa roku darbs. ¹

1. 5Moz.10,17. 2Laik.19,7. Sak.22,2. Ap.darb.10,34. Rom.2,11. Gal.2,6. Efe.6,9. 1Pēt.1,17.

²⁰ Acumirklī tie nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un iet bojā, un varenie top aizrauti un ne caur cilvēka roku. ¹

1. 2Moz.12,29. 2Ķēn.19,35. Raud.4,6. Dan.2,34.

²¹ Jo Viņa acis skatās uz cilvēka ceļiem, un Viņš redz visus viņa soļus. ¹

1. 31,4. 14,16. Sak.5,21. Jer.16,17.

²² Tumsas nav nedz nāves ēnas, kur ļaundarītāji varētu slēpties. ¹

1. Dāv.dz.139,11. Jer.23,24.

²³ Viņam cilvēks ilgi nav jāmeklē, ka lai nāk uz tiesu Dieva priekšā.

²⁴ Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas un ieceļ citus viņu vietā. ¹

1. Lūk.1,52.

²⁵ Tāpēc ka Viņš zina viņu darbus, Viņš tos apgāž naktī, ka tie top satriekti. ¹

1. 27,20.

²⁶ Viņš tos šausta kā bezdievīgus, tādā vietā, kur visi redz.

²⁷ Tāpēc ka tie no Viņa atkāpušies un nav apdomājuši visus Viņa ceļus.

²⁸ Ka nabaga brēkšanai bija jānāk pie Viņa, un bēdīgā kliegšanu Viņš paklausīja. ¹

1. Dāv.dz.9,13.

²⁹ Kad Viņš dod mieru, kas tad pazudinās? Kad Viņš Savu vaigu apslēpj, kas Viņu skatīs? Tā tas ir ar tautām, tā ar ikvienu cilvēku, ¹

1. Jes.50,9.

³⁰ Lai nelieša cilvēks nevalda un tautai nav par valgiem.

³¹ Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu.

³² Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu. ¹

1. 39,35.

³³ Vai Dievs lai atlīdzina pēc tava prāta? Jo tu neesi mierā! tad spriedi tu, ne es! Un ko tu taču māki sacīt!

³⁴ Prātīgi ļaudis man sacīs, un ikviens gudrs vīrs, kas uz mani klausījies:

³⁵ Ījabs runājis neprazdams, un viņa vārdi nav bijuši gudri. ¹

1. 38,2.

³⁶ Kaut Ījabs taptu pārbaudīts līdz galam, ka viņš runā, kā bezdievīgi ļaudis.

³⁷ Jo viņš krauj grēku uz grēku, viņš mūsu priekšā zaimo un runā daudz pret to stipro Dievu. - ¹

1. 27,23. 4Moz.24,10. Māc.5,1.

¹ Un Elihus vēl atbildēja un sacīja:

² Vai tev šķiet pareizi esam, ka tu saki: mana taisnība iet pāri par Dieva taisnību, ¹

1. 32,2. 34,5.

³ Ka tu saki: kas man no tās atlec, ko es ar to vairāk panākšu nekā ar saviem grēkiem? ¹

1. 34,9.

⁴ Es tev vārdu atbildēšu un taviem draugiem pie tevis: ¹

1. 32,3.

⁵ Skaties pret debesi un redzi, uzlūko padebešus, kas ir augsti pāri pār tevi. ¹

1. 42,3. Jes.55,9.

⁶ Ja tu grēko, ko tu Viņam vari darīt? Un lai tavu pārkāpumu daudz, ko tu Viņam padarīsi? ¹

1. 7,20.

⁷ Ja tu esi taisns, kas Viņam no tā tiek, jeb ko Viņš dabū no tavas rokas? ¹

1. 41,2.22,2.

⁸ Tev cilvēkam tava bezdievība par postu, un tev cilvēka bērnam tava taisnība nāk par labu.

⁹ Par varas darbu pulku tie brēc, tie kliedz lielo kungu elkoņa dēļ.

¹⁰ Bet neviens nesaka: kur ir Dievs, mans Radītājs, kas ir naktī dod slavas dziesmas, ¹

1. 32,7. Dāv.dz.42,3.

¹¹ Kas mūs darījis jo izmācītus, nekā lopus virs zemes, un gudrākus pār putniem apakš debess. ¹

1. 18,3. 2Pēt.2,12.

¹² Tie tur brēc, bet Viņš neatbild ļauno pārgalvības dēļ. ¹

1. 27,8. Dāv.dz.66,18. Jāņ.9,31.

¹³ Tiešām, Dievs netaisnību nepaklausa un tas Visuvarenais to neuzlūko.

¹⁴ Jebšu tu saki, ka tu Viņu neredzēsi, tā tiesas lieta ir Viņa priekšā, gaidi tik uz Viņu. ¹

1. 23,8.9. Māc.3,17.

¹⁵ Bet nu, ka Viņa dusmība vēl nepiemeklē, vai Viņš tādēļ vērā neliek, ka pārkāpumu ir tik daudz? ¹

1. Māc.8,11.

¹⁶ Un tomēr Ījabs tukšiem vārdiem atvēris savu muti un daudz runājis bez saprašanas.

¹ Un Elihus vēl runāja un sacīja:

² Pagaidi man vēl maķenīt, es tev mācīšu, jo no Dieva puses vēl kas jāsaka.

³ Es meklēšu savu atzīšanu no tālienes un gādāšu savam radītājam taisnību.

⁴ Jo tiešām, mana valoda nav meli; tavā priekšā ir, kam atzīšanas netrūkst. ¹

1. 37,16.

⁵ Redzi, Dievs ir varens un tomēr neatmet, Viņš ir varens gudrības spēkā. ¹

1. 10,3.

⁶ Viņš bezdievīgam neliek dzīvot, un bēdīgam nes tiesu. ¹

1. Dāv.dz.82,3.

⁷ Viņš nenovērš savas acis no taisnā, bet pie ķēniņiem uz goda krēsla, tur Viņš tiem liek sēdēt mūžam, ka top paaugstināti. ¹

1. Dāv.dz.34,16. 113,7.8. Parād.5,10.

⁸ Un kur cietuma ļaudis ir ķēdēs un top turēti bēdu saitēs, ¹

1. Dāv.dz.107,10.

⁹ Tur Viņš tiem dara zināmu viņu darbu un viņu pārkāpumus, ka cēlušies lepnībā.

¹⁰ Viņš tiem atdara ausi mācībai, un saka, lai atgriežas no netaisnības. ¹

1. 33,16. 36,15.

¹¹ Ja tie nu klausa un Viņam kalpo, tad tie pavada savas dienas labumā un savus gadus laimē. ¹

1. 21,13. Jes.1,19.

¹² Un ja tie neklausa, tad tie krīt caur zobenu un mirst bez atzīšanas. ¹

1. 33,18. Dāv.dz.7,13.

¹³ Bet kam neskaidra sirds, tie kurn, tie nepiesauc, kad Viņš tos saistījis.

¹⁴ Tā tad viņu dvēsele mirst jaunībā, un viņu dzīvība paiet ar mauciniekiem. ¹

1. 21,21. 22,16. 5Moz.23,17.

¹⁵ Bet bēdīgo Viņš izpestī viņa bēdās, un atver viņa ausis bēdu laikā. ¹

1. 5,11. Jes.66,2. Dāv.dz.72,12.

¹⁶ Tāpat Viņš tevi izraus no bēdu rīkles uz klaju vietu, kur bēdu nav, un tavs galds būs pilns ar treknumu. ¹

1. Dāv.dz.18,20. 23,5.

¹⁷ Bet ja tu esi pilns bezdievīgas tiesāšanās, tad tiesa un sodība tevi ķers.

¹⁸ Lai sirds rūgtums tev jel neskubina zaimot, un tā lielā pārbaudīšana lai tevi nenovērš. ¹

1. 33,24. 34,37.

¹⁹ Vai tu ar brēkšanu no bēdām tiksi vaļā, vai cīnīdamies ar visu spēku?

²⁰ Neilgojies pēc tās nakts, kas noceļ tautas no savas vietas.

²¹ Sargies, negriezies pie netaisnības, jo tā tev vairāk patīk nekā pacietība.

²² Redzi, Dievs ir augsts savā spēkā; kur ir tāds mācītājs, kā Viņš?

²³ Kas Viņam raudzīs uz Viņa ceļu, vai kas uz Viņu sacīs: Tu dari netaisnību? ¹

1. 34,10.13.

²⁴ Piemini, ka arī tu paaugstini Viņa darbu, par ko ļaudis dzied. ¹

1. 30,10.

²⁵ Visi ļaudis to skatās ar prieku, cilvēks to ierauga no tālienes. ¹

1. Rom.1,19.20.

²⁶ Redzi, Dievs ir augsts un neizmanāms, Viņa gadu pulku nevar izdibināt. ¹

1. 10,5. Dāv.dz.145,3.

²⁷ Viņš savelk ūdens lāsītes, un lietus līst no viņa miglas. ¹

1. 5,10. 38,25.

²⁸ Tas līst no padebešiem un pil uz daudz cilvēkiem.

²⁹ Vai var izprast, kā padebeši izplešas, un kā Viņa dzīvoklis rīb? ¹

1. 37,2. Dāv.dz.18,12.

³⁰ Redzi, Viņš ģērbjas zibeņu spīdumā un apklājās ar jūras dziļumiem. ¹

1. 18,16. 38,16. Dāv.dz.77,19.20.

³¹ Jo tā Viņš soda tautas un dod barības papilnam.

³² Viņa abējās rokās spīdumi, un Viņš tiem rāda, kur lai sper. ¹

1. Dāv.dz.104,3.4.

³³ Pērkona balss sludina Viņu nākam, un ganāmi pulki, ka Viņš tuvu. ¹

1. Dāv.dz.103,20.21.

¹ Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.

² Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet. ¹

1. Dāv.dz.29,3.

³ Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem. ¹

1. Mat.24,27.

⁴ Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama. ¹

1. 36,27.

⁵ Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam. ¹

1. Dāv.dz.29,3.

⁶ Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu. ¹

1. Dāv.dz.33,9. 147,15.16.

⁷ Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis. ¹

1. 34,19.

⁸ Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā. ¹

1. Dāv.dz.104,22.

⁹ No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums. ¹

1. Jes.21,1.

¹⁰ Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst. ¹

1. Dāv.dz.147,17.18.

¹¹ Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.

¹² Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli, ¹

1. Dāv.dz.148,8.

¹³ Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt. ¹

1. 21,9. Dāv.dz.65,10.

¹⁴ Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.

¹⁵ Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?

¹⁶ Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?

¹⁷ Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.

¹⁸ Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis? ¹

1. 2Moz.38,8. Dāv.dz.104,2.

¹⁹ Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.

²⁰ Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!

²¹ Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.

²² No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā. ¹

1. Eceh.1,4.

²³ To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza. ¹

1. 13,3. 36,5.22.

²⁴ Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.

¹ Tad Tas Kungs Ījabam atbildēja no vētras un sacīja: ¹

1. 37,2. Nak.1,3.

² Kas tas tāds, kas (Dieva) padomu aptumšo ar neprātīgiem vārdiem? ¹

1. 34,35.42,3.

³ Apjoz jel kā vīrs savus gurnus, tad Es tev gribu vaicāt, un tu Mani māci. ¹

1. 40,2.42,4.

⁴ Kur tu biji, kad Es zemei liku pamatu? Izteic to, ja tev ir tāds gudrs prāts.

⁵ Vai tu zini, kas viņai mēru licis, jeb kas pār viņu ir vilcis mēra auklu?

⁶ Uz ko viņas pamati ierakti, jeb kas licis viņas stūra akmeni, ¹

1. 26,7.

⁷ Kad rīta zvaigznes kopā priecīgi dziedāja, un visi Dieva bērni gavilēja? ¹

1. 1,6. Nehem.9,6. Ezr.3,10.

⁸ Jeb kas jūru aizslēdzis ar durvīm, kad tā izlauzās, un iznāca kā no mātes miesām, ¹

1. 1Moz.1,9. 10.7,11. Dāv.dz.104,6.

⁹ Kad Es to ģērbu ar padebešiem, un krēslībā ietinu tā kā tinamos autos,

¹⁰ Kad Es tai noliku Savu robežu, un liku aizšaujamos un durvis, ¹

1. 26,10. Sak.8,29.

¹¹ Un sacīju: tiktāl tev būs nākt un ne tālāki, un še būs apgulties taviem lepniem viļņiem? ¹

1. Dāv.dz.104,9.

¹² Vai tu savā mūžā rītam licis aust, vai auseklim rādījis savu vietu, ¹

1. 1Moz.1,5.

¹³ Lai satver zemes stūrus, ka tie bezdievīgie no tās top izkratīti; ¹

1. Mat.13,41. 24,31.

¹⁴ Ka tā pārvēršas kā zieģeļa vasks un visas lietas rādās kā apģērbā, ¹

1. Dāv.dz.102,27.

¹⁵ Un bezdievīgiem zūd viņu gaišums, un pacelts elkonis salūst? ¹

1. 18,5. Dāv.dz.10,15.

¹⁶ Vai tu esi nācis līdz jūras avotam un staigājis bezdibeņu dziļumos? ¹

1. Dāv.dz.77,20.

¹⁷ Vai tev atdarījušies nāves vārti, un vai tu esi redzējis nāves ēnas vārtus? ¹

1. 10,21. 26,6. Dāv.dz.9,14.

¹⁸ Vai esi skatījies līdz pasaules malām? Stāsti, ja tu visu to zini.

¹⁹ Kur ir tas ceļš, kur gaisma mājo, un tumsa - kur ir viņas vieta?

²⁰ Vai tu to varētu pārvest viņas robežā un izzināt viņas nama ceļus?

²¹ Tu to zini, jo tai laikā tu biji piedzimis, un tev ir daudz to gadu! ¹

1. 15,7.

²² Vai tu esi nācis, kur tie sniega krājumi, un vai esi redzējis krusas krājumus, ¹

1. Jer.50,25.

²³ Ko Es taupu uz spaidu laiku, uz kaušanas un kara dienu? ¹

1. 2Moz.9,18. 5Moz.32,34. Joz.10,11. Parād.16,21.

²⁴ Pa kuru ceļu gaisma dalās un kā austrenis izplešas virs zemes? ¹

1. 36,30. 37,3.

²⁵ Kas lietum rādījis, kur lai gāžas, un ceļu zibeņiem un pērkoniem, ¹

1. Jer.10,13.

²⁶ Ka lietus līst, kur cilvēka nav, tuksnesī, kur neviens nedzīvo,

²⁷ Ka viņš dzirdina tukšo posta vietu un zālītei liek dīgt?

²⁸ Vai lietum ir tēvs, vai kas dzemdinājis rasas lāsi?

²⁹ No kura klēpja cēlies ledus, un no kā dzimusi debess salna,

³⁰ Ka ūdeņi sastingst kā akmens, un jūras dziļumi aizsalst cieti?

³¹ Vai tu vari sasiet Sietiņa saites, vai atraisīt Orijona zvaigžņu saiti? ¹

1. 9,9.

³² Vai tu zvaigznes vari izvest savā laikā un vadīt debess vāģus un viņu ratus?

³³ Vai tu zini debess likumus, jeb vai proti, kā tie valda virs zemes? ¹

1. Jer.31,35. Dāv.dz.148,6. Jes.47,13.

³⁴ Vai tu savu balsi vari pacelt uz padebešiem, lai ūdeņi plūst zemē uz tevi?

³⁵ Vai vari sūtīt zibeņus, ka tie iet un uz tevi saka: redzi, še mēs esam?

³⁶ Kas lika gudrību tumšos mākoņos un prātu debess spīdumos? ¹

1. 11,6. Dāv.dz.51,8.

³⁷ Kas skaita mākoņus ar gudrību, un kas māk apgāzt padebešus, ¹

1. 37,16.

³⁸ Ka pīšļi top aplieti, ka tie saskrien un salīp pītēs?

³⁹ Vai tu māki medīt laupījumu priekš lauvas un pildīt jauno lauvu tukšo vēderu, ¹

1. 4,11.

⁴⁰ Kad tie nogulstas alās un biezos krūmos glūn? ¹

1. 37,8.

⁴¹ Kas gādā krauklim barību, kad viņa bērni uz Dievu brēc un šurpu turpu skraida, kad nav ko ēst? ¹

1. Dāv.dz.147,9.

¹ Vai tu zini to laiku, kad mežu kazas dzemdē, vai tu esi manījis stirnu dzemdēšanu? ¹

1. Dāv.dz.29,9.

² Vai tu vari skaitīt tos mēnešus, kad tās nesās, un vai zini to laiku, kad tās vedās,

³ Kad tās lokās, saviem bērniem liek izplēsties cauri un nokrata savas sāpes?

⁴ Viņu bērni nāk spēkā, uzaug laukā, tie iziet un neatgriežas pie tām atpakaļ.

⁵ Kas meža ēzelim licis vaļā staigāt, un kas tā zvēra saites ir atraisījis,

⁶ Kam Es klajumu esmu devis par māju un tuksnesi par dzīvokli? ¹

1. 5Moz.29,23.

⁷ Viņš apsmej pilsētas troksni, un dzinēja brēkšanu tas nedzird.

⁸ Tas dzenās pa kalniem, kur viņam ir barība, un meklē visādu zaļu zāli.

⁹ Vai tu domā, ka meža vērsis tev kalpos, vai tas naktī paliks pie tavas siles? ¹

1. Jes.34,7.

¹⁰ Vai tu meža vērsi ar dzeņaukstēm māki piesiet pie arkla, vai tas pēc tava prāta ecēs ielejās? ¹

1. Jes.28,24.

¹¹ Vai tu uz to vari paļauties, ka tam daudz spēka, un viņu ņemsi savā darbā?

¹² Vai tu viņam vari uzticēt, ka tas tev atkal savāks tavu izsējumu un savedīs tavā piedarbā?

¹³ Strausa spārni jautri plivinājās, vai tie ir mīlīgi, kā stārķa spārni un spalvas?

¹⁴ Tas savas olas atstāj zemē, lai smiltīs silst,

¹⁵ Un aizmirst, ka kāja tās var samīt, un lauka zvēri tās var samīdīt.

¹⁶ Tas nežēlo savus bērnus, tā kā tie tam nepiederētu; un ka velti dējis, par to tas nebēdā.

¹⁷ Jo Dievs tam atņēmis gudrību un nav devis daļu pie saprašanas. ¹

1. 17,4.

¹⁸ Bet kad tas projām šaujas, tad tas apsmej zirgu un jātnieku.

¹⁹ Vai tu zirgam vari dot spēku un viņam kaklu pušķot ar krēpēm?

²⁰ Vai tu tam vēlējis lēkt kā sisenim? Kad tas lepni šņāc, tad jaizbīstas.

²¹ Viņš cērt ar kāju ielejā un ir priecīgs ar spēku un iziet pretī apbruņotam pulkam.

²² Viņš smejas par bailēm un netrūkstas un nebēg atpakaļ no zobena.

²³ Kad bultas skan makā un šķēpi un zobeni zib,

²⁴ Tad tas raustās, trako un uzcērt zemi un nav turams uz vietas, kad trumetes skan.

²⁵ Kad trumetes skan, tad tas iezviedzās, un samana kaušanu no tālienes, kara kungu saukšanu un kara troksni.

²⁶ Vai caur tavu padomu vanags lidinājās un izplēš savus spārnus pret dienasvidu?

²⁷ Vai uz tavu vārdu ērglis dodas uz augšu, un taisa savu ligzdu augstumā? ¹

1. Sak.31,19. Jer.49,16.

²⁸ Viņš dzīvo akmens kalnos un tur paliek uz augstām klintīm un kalnu galiem.

²⁹ No turienes viņš lūko pēc barības, un viņa acis redz tālu.

³⁰ Viņa bērni dzer asinis, un kur maitas, tur viņš ir. ¹

1. Habak.1,8. Mat.24,8. Lūk.17,37.

¹ Un Tas Kungs atbildēja Ījabam un sacīja:

² Vai vainotājs ies tiepties ar to Visuvareno? Kas Dievu pamāca, lai uz to atbild! ¹

1. Jes.45,9.

³ Bet Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:

⁴ Redzi, es esmu mazs, ko lai es Tev atbildu? Es likšu roku uz muti. ¹

1. 21,5. Sak.30,32. Dāv.dz.39,10.

⁵ Es reiz esmu runājis, bet vairs neatbildēšu; un otru reiz, bet vairs to nedarīšu. ¹

1. 34,32.

⁶ Un Tas Kungs atbildēja Ījabam no vētras un sacīja: ¹

1. 38,1.

⁷ Apjoz jel kā vīrs savus gurnus, tad Es tev gribu vaicāt, un tu mani māci. ¹

1. 38,3. Jer.1,17.

⁸ Vai tu Manu tiesu iznīcināsi, vai tu Mani pazudināsi, ka tu būtu taisns?

⁹ Jeb vai tev ir tāds elkonis kā tam stipram Dievam, vai tev ir pērkona balss kā viņam? ¹

1. 37,5. Jes.51,9.

¹⁰ Aptērpies tad ar greznību un augstību, un apģērbies ar lielu godu un godību. ¹

1. Dāv.dz.93,1.

¹¹ Izgāz savas dusmības bardzību, un uzlūko visus lepnos un pazemo tos.

¹² Uzlūko visus lepnos un gāz tos zemē un satriec tos bezdievīgos savā vietā.

¹³ Guldi tos kapā pīšļos un sedz viņu vaigus ar tumsību.

¹⁴ Tad arī Es tevi teikšu, ka tava labā roka tev palīdzējusi. ¹

1. Dāv.dz.98,1.

¹⁵ Redzi nu, beēmots (upes-zirgs), ko Es līdz ar tevi esmu radījis, ēd zāli kā vērsis.

¹⁶ Redzi jel, viņa spēks ir viņa gurnos un viņa stiprums viņa vēdera dzīslās.

¹⁷ Viņš kustina savu asti kā ciedra koku, viņa cisku dzīslas kopā ir sapītas.

¹⁸ Viņa kauli ir kā ciets varš, viņa locekļi kā dzelzs mieti.

¹⁹ Viņš ir Dieva ceļu pirmais; kas viņu radījis, Tas viņam devis savu zobenu. ¹

1. Sak.8,22.

²⁰ Kalni viņam izdod barību, un tur trencās visi lauka zvēri.

²¹ Koku biezumā viņš apgulstas, niedrēs un dūņās paslēpies. ¹

1. Dāv.dz.68,31.

²² Koku biezums viņu apsedz ar savu ēnu, upes kārkli viņu apslēpj.

²³ Redzi, kad upe plūst, tad viņš nedreb, viņš ir drošs, kad Jardāne pat līdz viņa mutei celtos.

²⁴ Vai viņu var gūstīt, viņa acīm redzot? vai viņam virvi var vilkt caur nāsīm?

¹ Vai tu levijatanu vari ķert ar makšķeri, jeb viņa mēli ar dziļi iemestu virvi? ¹

1. Jes.27,1.

² Vai tu viņam riņķi māki likt nāsīs un ar asmeni izdurt viņa žaunas? ¹

1. 2Ķēn.19,28.

³ Vai tu domā, ka tas tevis daudz lūgsies un labus vārdus uz tevi runās?

⁴ Vai viņš derēs derību ar tevi, ka tu viņu vari ņemt par mūžīgu vergu? ¹

1. 5,23. Hoz.2,18.

⁵ Vai tu ar viņu varēsi spēlēties kā ar putniņu, jeb viņu saistīsi savām meitām?

⁶ Vai zvejnieku biedrībā viņu pārdod, vai viņu izdala pircējiem?

⁷ Vai tu viņa ādu vari piedurt pilnu ar šķēpiem, jeb viņa galvu ar žebērkļiem?

⁸ Kad tu savu roku viņam pieliksi, tad pieminēsi, kāds tas karš, un vairs to nedarīsi.

⁹ Redzi, tāda cerība ir velti; jau viņu ieraugot krīt gar zemi.

¹⁰ Neviens nav tik drošs, viņu kaitināt, - kas tad būtu, kas Man varētu celties pretim? ¹

1. 3,8.

¹¹ Kas Man ko laba papriekš darījis, ka Man to bija atmaksāt? Kas ir apakš visām debesīm, tas Man pieder. ¹

1. 35,7. 2Moz.19,5. 5Moz.10,14. Dāv.dz.24,1. 50,12. Rom.11,35. 1Kor.10,26.28.

¹² Un lai vēl pieminu viņa locekļus, stiprumu un viņa vareno augumu.

¹³ Kas drīkstētu viņa bruņas atsegt, kas līst viņa zobu starpā?

¹⁴ Kas viņa vaiga žokļus var atplēst? Ap viņa zobiem ir briesmas.

¹⁵ Lepni ir viņa bruņu zvīņas, cieti kā ar zieģeli saspiesti kopā. ¹

1. 15,26.

¹⁶ Viens tik tuvu pie otra, ka ne vējš netiek starpā.

¹⁷ Tie līp viens pie otra, un turas kopā, ka nešķiras.

¹⁸ Viņš šķauda ugunis, un viņa acis ir kā rīta blāzmas stari. ¹

1. 3,9.

¹⁹ No viņa mutes šaujās ugunis, degošas dzirksteles no tās izlec. ¹

1. Dāv.dz.18,9.

²⁰ No viņa nāsīm iziet dūmi kā no verdoša poda un katla.

²¹ Viņa dvaša varētu iededzināt ogles, un liesmas iziet no viņa mutes.

²² Viņa kakls ir visai stiprs, un viņa priekšā lec bailes.

²³ Viņa miesas locekļi kā sakalti, tie turas cieti kopā, ka nevar kustināt.

²⁴ Viņa sirds ir cieta kā akmens un cieta kā apakšējais dzirnu akmens.

²⁵ Kad viņš ceļas, tad stiprie izbīstas, no bailēm tie paģībst.

²⁶ Kad viņam cērt ar zobenu, tas nekož, nedz šķēps, ne bulta, ne žebērklis.

²⁷ Dzelzs priekš viņa kā salmi, un varš kā sapraulējis koks.

²⁸ Bulta viņu neaiztrieks; lingas akmeņi viņam ir kā pelus. ¹

1. 2Laik.26,14.

²⁹ Lielas bozes viņam ir kā pelus, viņš smejas, kad šķēps svelpj.

³⁰ Viņa pavēderē asi kasīkļi, un kā ar ecešām viņš brauc pa dubļiem.

³¹ Viņš dara, ka dziļumi verd kā pods, un sajauc jūru kā zalves virumu.

³² Kur viņš gājis ceļš spīd; tie ūdens viļņi ir kā sudraboti.

³³ Virs zemes cits viņam nav līdzinājams, viņš tāds radīts, ka nebīstas.

³⁴ Viss, kas ir augsts, viņam nav nekas; viņš visu lepno zvēru ķēniņš. ¹

1. 40,6.7. 28,8.

¹ Tad Ījabs Tam Kungam atbildēja un sacīja: ¹

1. 39,33.

² Es atzīstu, ka Tu visu iespēji, un nekāds padoms Tev nav neizdarāms. ¹

1. Dāv.dz.135,5.6. Jer.32,17.

³ Kas tas tāds, kas Dieva padomu neprātīgi aptumšo? Tā tad es esmu runājis, ko nesapratu, man visai brīnišķas lietas, ko nezināju. ¹

1. 38,2. Dāv.dz.73,13. 131,1.

⁴ Klausi jel, un es runāšu, es tev vaicāšu, un Tu mani pamāci. ¹

1. 13,22. 40,2.

⁵ Ausīm es no Tevis biju dzirdējis, bet nu mana acs Tevi redzējusi. ¹

1. 19,26. (Jāņ.4,42.)

⁶ Tāpēc man ir žēl un sirds man sāp par to pīšļos un pelnos. - ¹

1. Mat.11,21.

⁷ Un notikās, kad Tas Kungs šos vārdus uz Ījabu bija runājis, tad Tas Kungs sacīja uz Elifasu no Temanas: manas dusmas ir iedegušās pret tevi un pret taviem diviem draugiem, jo jūs neesat pareizi runājuši par mani, kā Mans kalps Ījabs. ¹

1. 4,1.32,5.

⁸ Tādēļ ņemat sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejat pie Mana kalpa Ījaba un upurējiet dedzināmos upurus priekš sevis, un lai Mans kalps Ījabs par jums lūdz; jo viņu Es uzlūkošu, ka Es jums nedaru pēc jūsu ģeķības; jo jūs neesat pareizi par Mani runājuši, kā Mans kalps Ījabs.

⁹ Tā Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas nogāja un darīja, kā Tas Kungs uz tiem bija sacījis, un Tas Kungs uzlūkoja Ījabu. ¹

1. 2,11.

¹⁰ Un Tas Kungs novērsa Ījaba cietumu, kad viņš par saviem draugiem lūdza; un Tas Kungs atdeva Ījabam visu otrtik kā tam bijis. ¹

1. 8,7. 33,11.

¹¹ Un visi viņa brāļi un visas viņa māsas un visi, kas viņu iepriekš bija pazinuši, nāca pie viņa un ēda maizi ar to viņa namā, un žēloja viņu un iepriecināja viņu par visu nelaimi, ko Tas Kungs tam bija uzlicis. Un tie viņam deva ikkatrs vienu kesitu naudas un ikkatrs vienu zelta pieres rotu. ¹

1. Lūk.14,1.

¹² Un Tas Kungs svētīja Ījabu beidzot vairāk nekā papriekš, ka tam bija četrpadsmit tūkstoš avis un seštūkstoš kamieļi un tūkstoš jūgi vēršu un tūkstoš ēzeļu mātes. ¹

1. Eceh.33,11.

¹³ Viņam arī dzima septiņi dēli un trīs meitas.

¹⁴ Un viņš nosauca tās pirmās vārdu Jemimu un tās otras vārdu Ķeciju un tās trešās vārdu Ķerenapuku. ¹

1. Dāv.dz.45,9.

¹⁵ Un visā tai zemē tik skaistas sievas neatrada kā Ījaba meitas. Un viņu tēvs tām deva mantību starp viņu brāļiem.

¹⁶ Un Ījabs dzīvoja pēc tam simts četrdesmit gadus un redzēja bērnus un bērnu bērnus līdz ceturtam augumam. ¹

1. Dāv.dz.128,6.

¹⁷ Un Ījabs nomira vecs un labi padzīvojis. ¹

1. 1Moz.25,8.