¹ Un Jona pielūdza To Kungu, savu Dievu, no zivs vēdera

² Un sacīja: es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš man atbildēja, es kliedzu no elles vēdera, un Tu klausīji manu balsi. ¹

1. Dāv.dz.88,4. 130,1.

³ Tu mani nometi dziļumā, jūras apakšā, un ūdens mani apstāja, visi Tavi plūdi un Tavi viļņi gāja pār mani pāri. ¹

1. Dāv.dz.42,8.

⁴ Tad es sacīju: es esmu atmests no Tavām acīm, tomēr es atkal skatīšu Tavu svēto namu. ¹

1. Dāv.dz.5,8. 31,23. Jes.33,11.

⁵ Ūdens mani apstāja līdz pašai dvēselei, dziļumi mani apkampa, ašķi apsedza manu galvu. ¹

1. Dāv.dz.69,2. Jer.4,10.

⁶ Es nogrimu pie kalnu pamatiem, zeme savas durvis pār mani bija aizdarījusi mūžīgi, bet Tu manu dzīvību esi izvedis no posta, Kungs, mans Dievs. ¹

1. Dāv.dz.18,8. 103,4. 139,15.

⁷ Kad mana dvēsele iekš manis izsamisējās, tad es pieminēju To Kungu, un mana lūgšana nāca pie Tevis Tavā svētā namā. ¹

1. 1Ķēn.8,30.

⁸ Kas turas pie viltīgas nelietības tie zaudē savu žēlastību. ¹

1. Dāv.dz.31,7. 144,2.

⁹ Bet es Tev upurēšu ar pateicības balsi; ko esmu solījis, to es maksāšu. Pie Tā Kunga ir pestīšana. ¹

1. Dāv.dz.3,9. 50,14. 68,21. 74,12.

¹⁰ Un Tas Kungs runāja uz to zivi, un tā izvēma Jonu malā. ¹

1. Dāv.dz.33,9.