¹ Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja: ¹

1. 27,1.

² Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;

³ Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību; ¹

1. 18,6. Dāv.dz.18,29.

⁴ Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli, ¹

1. Dāv.dz.25,14.

⁵ Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;

⁶ Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes. ¹

1. 20,17. 5Moz.33,24.

⁷ Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma); ¹

1. 5,4.

⁸ Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot. ¹

1. 3Moz.19,32.

⁹ Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti, ¹

1. 39,34. Soģ.18,19.

¹⁰ Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda. ¹

1. Eceh.3,26.

¹¹ Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.

¹² Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga. ¹

1. Dāv.dz.82,3.4. 72,12.

¹³ Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.

¹⁴ Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure. ¹

1. Dāv.dz.132,9.

¹⁵ Es biju aklam acs un biju tizlam kāja. ¹

1. 3Moz.19,14. 4Moz.10,31.

¹⁶ Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju. ¹

1. 31,18.

¹⁷ Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

¹⁸ Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.

¹⁹ Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām. ¹

1. 18,16.

²⁰ Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. - ¹

1. 1Moz.49,24.

²¹ Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.

²² Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja. ¹

1. 5Moz.32,2.

²³ Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu. ¹

1. Sak.16,15.

²⁴ Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.

²⁵ Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.