¹ Es derību esmu derējis ar savām acīm, ka man nebija uzlūkot sievieti. ¹

1. Mat.5,28.

² Bet kādu daļu Dievs man dod no augšienes, jeb kādu mantību tas Visuvarenais no debesīm?

³ Vai netaisnam nepienākas nelaime un ļauna darītājam nedienas?

⁴ Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš neskaita visus manus soļus? ¹

1. 23,10. 34,21. Dāv.dz.139,3.

⁵ Ja esmu dzinis netaisnību un mana kāja steigusies uz nelietību, -

⁶ Lai Viņš mani nosver taisnā svaru kausā, tad Dievs atzīs manu nenoziedzību. ¹

1. Dan.5,27.

⁷ Ja mani soļi no ceļa noklīduši, un mana sirds dzinusies pakaļ manām acīm, ja kas pielipis pie manām rokām: ¹

1. 5Moz.13,17. Dāv.dz.7,4.

⁸ Tad lai es sēju, un cits to ēd, un mani iedēsti lai top izsakņoti. ¹

1. 3Moz.26,16. 5Moz.28,38. Mih.6,15.

⁹ Ja mana sirds ļāvās apmānīties sievas dēļ un ja esmu glūnējis pie sava tuvākā durvīm,

¹⁰ Tad lai mana sieva maļ citam, un svešs lai pie tās pieglaužas. ¹

1. 5Moz.28,30. Jes.47,2.

¹¹ Jo šī ir negantība un noziegums priekš tiesnešiem. ¹

1. 3Moz.20,10.

¹² Jo tas ir uguns, kas rij līdz pašai ellei un būtu izsakņojis visu manu padomu. ¹

1. Sak.6,27-29.

¹³ Ja esmu nicinājis sava kalpa vai savas kalpones tiesu, kad tiem kas bija pret mani: ¹

1. Efe.6,9.

¹⁴ Ko es tad varētu darīt, kad tas stiprais Dievs celtos, un kad Viņš meklētu, ko es varētu atbildēt?

¹⁵ Vai Tas, kas mani radījis mātes miesās, nav radījis viņu arīdzan? Vai Tas pats mūs miesās nav sataisījis(viena veida)? ¹

1. Mal.2,10.

¹⁶ Ja nabagam esmu liedzis, kad tam gribējās, vai licis izīgt atraitnes acīm, ¹

1. Sak.3,27.

¹⁷ Ja esmu ēdis savu kumosu viens pats, tā ka bāriņš no tā arī nebūtu ēdis, -

¹⁸ Jo no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis, - ¹

1. 29,16.

¹⁹ Ja esmu redzējis kādu bojā ejam, kam drēbju nebija, un ka nabagam nebija apsega;

²⁰ Ja viņa gurni man nav pateikušies, kad viņš bija sasilis no manu jēru ādām; ¹

1. Sak.27,26.

²¹ Ja savu roku esmu pacēlis pret bāriņu, kad es redzēju savu palīgu vārtos: ¹

1. 29,7.

²² Tad lai mans elkonis atkrīt no pleca un mana roka lai nolūst no stilba.

²³ Jo mani biedina Dieva sods un Viņa augstības priekšā esmu nespēcīgs. ¹

1. 6,14. 32,22.

²⁴ Ja uz zeltu esmu licis savu cerību, vai uz šķīstu zeltu sacījis: mans patvērums; ¹

1. Dāv.dz.62,11. 52,9.

²⁵ Ja esmu priecājies, ka man liela manta un ka mana roka ko laba sakrājusi;

²⁶ Ja saules gaišumu esmu uzlūkojis, kad tas spīdēja, vai mēnesi, kad tas spoži tecēja, ¹

1. 5Moz.4,19.

²⁷ Un mana sirds būtu ļāvusies pievilties, ka savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis (tos godināt);

²⁸ Tas arī būtu noziegums priekš tiesnešiem, jo es būtu aizliedzis Dievu augstībā.

²⁹ Ja esmu priecājies par sava nīdētāja nelaimi un lēkājis, kad posts to aizņēma. ¹

1. Sak.24,17.

³⁰ Jo es savai mutei neļāvu grēkot, ka es viņa dvēseli būtu lādējis, - ¹

1. (2Moz.23,13. Sak.8,7. Jēk.3,1-12.)

³¹ Ja manai saimei nebija jāsaka: vai kāds pie viņa galda gaļas nav paēdis?

³² Svešiniekam nebija jāpaliek par nakti ārā, savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi - ¹

1. Ebr.13,2.

³³ Ja kā Ādams esmu apklājis savus pārkāpumus, savu noziegumu apslēpdams savā sirdī ¹

1. 1Moz.3,12. Hoz.6,7.

³⁴ Ka man bija bail no tā lielā pulka, vai ka radu pelšana man biedēja, ka es klusu turējos, negāju ārā pa durvīm - ¹

1. 2Moz.23,2.

³⁵ Ak kaut man būtu, kas mani klausītu! redzi, še mans raksts, lai Dievs man atbild, un tas raksts, ko mans pretinieks rakstījis! ¹

1. 13,18.19,23.

³⁶ Tiešām, uz saviem kamiešiem es to gribu nest, to sev gribu apsiet kā kroni.

³⁷ Visus savus soļus es tam gribu izstāstīt, kā valdnieks es pie tā gribu pieiet -

³⁸ Ja mans tīrums par mani kliedz, un viņa vagas kopā raud,

³⁹ Ja es viņa augļus esmu velti ēdis un arāju dvēselei licis nopūsties: ¹

1. 24,10. Jer.22,13.

⁴⁰ Tad lai man aug dadži kviešu vietā un ērkšķi miežu vietā! Tā Ījaba vārdi beidzās.