¹ Jēkabs, Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus kalps, sveicina tās divpadsmit ciltis, kas dzīvo svešumā. ¹

1. 5Moz.28,25. Mat.19,28. Ap.darb.23,26. 1Pēt.1,1. 2Pēt.1,1.

² Mani brāļi, turat to par tīru prieku, kad jūs iekrītat dažādās kārdināšanās, ¹

1. Rom.5,3. 2Kor.7,4. 1Pēt.4,13. (Ebr.12,11.)

³ Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada pastāvību. ¹

1. p.12. Rom.5,3.4. 1Pēt.1,7.

⁴ Bet pastāvībai lai ir pilnīgs darbs, ka jūs esat pilnīgi un veseli, un ka jums nekā netrūkst. ¹

1. Lūk.21,19. 1Kor.1,7.8. Ebr.3,14. 10,36.

⁵ Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdzās no Dieva, kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet, - tad tā viņam taps dota. ¹

1. 3,17. Sak.2,3. Rom.12,8.

⁶ Bet lai lūdz ticībā, ne šaubīdamies; jo kas šaubās, tas ir līdzīgs jūras vilnim, ko vējš kustina un mētā. ¹

1. 5,15.16. 1Tim.2,8.

⁷ Jo tāds cilvēks lai nedomā, ka tas no Tā Kunga ko dabūs.

⁸ Divprātīgs cilvēks ir nepastāvīgs visos savos ceļos. ¹

1. 4,8.

⁹ Bet zemas kārtas brālis lai lielās ar savu augstumu; ¹

1. Lūk.1,47.52.

¹⁰ Un kas ir bagāts, ar savu zemumu; jo viņš paiet kā zāles puķe. ¹

1. 2Sam.6,22. 2Kor.12,9. 1Pēt.1,24.

¹¹ Jo saule ir uzlēkusi ar karstumu un zāli izkaltējusi, un viņas puķe ir nokritusi un viņas vaiga jaukums nozudis; - tāpat arīdzan bagātais savītīs uz saviem ceļiem. ¹

1. 4,13. Dāv.dz.146,4.

¹² Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs to dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo. ¹

1. 2,5. 5,11. Ījab.5,17. 12,13. 2Tim.4,8. Parād.2,10.

¹³ Neviens, kas top kārdināts, lai nesaka, ka tas no Dieva top kārdināts; jo Dievs nevar tapt kārdināts uz ļaunu, un arī Pats nekārdina neviena. ¹

1. 5Moz.32,4.5. (1Kor.10,13.)

¹⁴ Bet ikviens top kārdināts, kad tas no savas paša kārības top skubināts un labināts. ¹

1. 2Moz.20,17. Rom.7,7.

¹⁵ Pēc tam, kad iekārošana ir ieņēmusies, tad tā dzemdē grēku, un kad grēks ir padarīts, tad tas dzemdē nāvi. ¹

1. 1Moz.3,6. Joz.7,21. Rom.6,23.

¹⁶ Nepieviļaties, mani mīļie brāļi! ¹

1. Gal.6,7.

¹⁷ Ikviena laba dāvana un ikviens pilnīgs dāvinājums nāk zemē no augšienes, no tā gaismas Tēva, pie kā nekādas pārmīšanās nedz pārvēršanās ēnas. ¹

1. 3,15. 1Moz.1,16. Ījab.3,4. 38,7. Dāv.dz.139,12. 1Tim.6,16. 1Jāņ.1,5. Ebr.12,9.

¹⁸ Pēc Sava prāta Viņš mūs ir dzemdinājis caur to patiesības vārdu, ka mēs būtu Viņa radījumu pirmaji. ¹

1. Rom.8,21-23. Efe.1,5. 1Pēt.1,23.

¹⁹ Tad nu, mani mīļie brāļi, lai ikviens cilvēks ir čakls dzirdēt, bet lēns runāt un lēns dusmot. ¹

1. Sak.17,27. Māc.7,9.

²⁰ Jo cilvēka dusmība nedara, kas ir taisni Dieva priekšā. ¹

1. Sak.29,22. Efe.4.26.

²¹ Tāpēc noliekat visu nešķīstību un blēdību un pieņemat ar lēnprātību to iekš jums iedēstīto vārdu, kas jūsu dvēseles var darīt svētas. ¹

1. Mat.5,37. Lūk.8,11. 1Kor.15,2. 1Tes.2,13. 1Pēt.2,1.2.

²² Bet esiet tā vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi pievildami; ¹

1. 2,14. 5Moz.4,5.6. Eceh.33,31. Mat.7,24. Gal.6,3.

²³ Jo, ja kas ir tā vārda klausītājs, bet ne darītājs, tas ir līdzināms vīram, kas savu miesīgo vaigu aplūko spieģelī;

²⁴ Jo viņš sevi aplūkojis un nogājis un tūdaļ aizmirsis, kādā vaigā viņš bijis. ¹

1. 2Pēt.1,9.

²⁵ Bet kas locīdamies ieskatās pilnīgā svabadības bauslībā un paliek pie tās, un nav aizmirsīgs klausītājs, bet tā darba darītājs, tas būs svētīgs savā darīšanā. ¹

1. 2,12. Jāņ.8,32. 13,17. Rom.8,2. 1Kor.9,21. 2Kor.3,17.

²⁶ Ja kam šķiet, ka tas Dievam kalpojot, un nesavalda savu mēli, bet savu sirdi pieviļ, Tā Dieva kalpošana ir nelietīga. ¹

1. p.19. 3,2. 4,11. Dāv.dz.34,14. 39,2.

²⁷ Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tā Tēva priekšā ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules. ¹

1. Ījab.31,16.17. Jes.58,6. 1Kor.7,31. 1Jāņ.5,18.