¹ Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums. ¹

1. p.14. Ap.darb.10,37.

² Itin kā ir rakstīts pie tiem praviešiem: “Redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs sataisīt Tavu ceļu;” ¹

1. Mal.3,1.

³ “Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas.” ¹

1. Jes.40,3.

⁴ Notikās, ka Jānis kristīja tuksnesī un sludināja kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu. ¹

1. Mat.3,1.

⁵ Un pie viņa izgāja visa Jūdu zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie no viņa tapa kristīti Jardānes upē, izsūdzēdami savus grēkus.

⁶ Un Jānis bija apģērbies ar kamieļu spalvas drēbēm un ādas jostu ap saviem gurniem, un ēda siseņus un kameņu medu;

⁷ Un sludināja sacīdams: “Viens jo spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs locīdamies atraisīt Viņa kurpju siksnas. ¹

1. Mat.3,11. Jāņ.1,27.

⁸ Es gan jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.” ¹

1. Ap.darb.1,5.

⁹ Un notikās tanīs dienās, ka Jēzus nāca no Nacaretes iekš Galilejas un Jardānē no Jāņa tapa kristīts. ¹

1. Lūk.2,51. 3,21.

¹⁰ Un tūdaļ no ūdens izkāpdams Viņš redzēja debesis atvērtas un to Garu kā balodi uz Sevi nolaižamies. ¹

1. Jāņ.1,33.34.

¹¹ Un balss notika no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.” ¹

1. 9,7.

¹² Un Tas Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. ¹

1. Mat.4,1.

¹³ Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un tapa kārdināts no sātana un bija pie zvēriem. Un eņģeļi Viņam kalpoja. ¹

1. (Dāv.dz.8,7.8.)

¹⁴ Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju, sludinādams Dieva evaņģēliju ¹

1. Mat.4,12.

¹⁵ Un sacīdams: “Tas laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriežaties no grēkiem un ticat uz to evaņģēliju.” ¹

1. Mat.4,17. Sak.4,4. 2Kor.6,2. Ap.darb.20,21.

¹⁶ Un pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam; jo tie bija zvejnieki. ¹

1. Mat.4,18.

¹⁷ Un Jēzus uz tiem sacīja: “Nāciet Man pakaļ, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” ¹

1. (Lūk.5,10.)

¹⁸ Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam gāja pakaļ.

¹⁹ Un no turienes maķenīt pagājis, Viņš redzēja Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, un tos laivā tīklus lāpām.

²⁰ Un tūdaļ Viņš tos aicināja. Un savu tēvu Cebedeju ar tiem algādžiem laivā atstājuši, tie nogāja Viņam pakaļ. ¹

1. Lūk.5,7.

²¹ Un tie nāca Kapernaūmā. Un tūdaļ svētdienā Viņš iegāja baznīcā un mācīja. ¹

1. Lūk.4,31.

²² Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja tā kā pats varenais un nekā tie rakstu mācītāji. ¹

1. Mat.7,28.29. Lūk.4,32.

²³ Un viņu baznīcā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca ¹

1. Lūk.4,33.

²⁴ Sacīdams: Vai! Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs Tevi pazīstam, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais.” ¹

1. 5,7. (Mat.8,29.) Ap.darb.19,15. Dāv.dz.16,10. 106,16.

²⁵ Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: “Palieci klusu un izej no tā.” ¹

1. p.34. 9,25.

²⁶ Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, tas nešķīstais gars no tā izgāja. ¹

1. 9,26.

²⁷ Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā apjautājās sacīdami: “Kas tas ir? Kas tā tāda jauna mācība? Jo Viņš ar varu pat tiem nešķīstiem gariem pavēl, un tie Viņam paklausa.” ¹

1. 6,2.

²⁸ Un tūdaļ Viņa slava izgāja visapkārt pa Galilejas tiesu.

²⁹ Un no baznīcas izgājuši, tie tūdaļ nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni. ¹

1. Lūk.4,38.

³⁰ Un Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja.

³¹ Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja.

³² Un kad vakars metās, un saule bija nogājusi, tad tie pie Viņa nesa visādus neveselus un velna apsēstus.

³³ Un visa pilsēta priekš durvīm bija sapulcējusies.

³⁴ Un Viņš dziedināja daudz neveselus no dažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un Viņš tiem velniem neļāva runāt, jo tie Viņu pazina. ¹

1. p.24.25. 3,11.12. Ap.darb.16,17.18.

³⁵ Un no rīta gaiļos Viņš cēlās un izgāja; un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza. ¹

1. Lūk.4,42.

³⁶ Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie Viņa bija, Viņam steidzās pakaļ.

³⁷ Un Viņu atraduši, tie uz Viņu sacīja: “Visi Tevi meklē.” ¹

1. Jāņ.12,19.

³⁸ Un Viņš uz tiem sacīja: “Noejam tuvējos miestos, ka Es tur arīdzan sludināju; jo tāpēc Es esmu izgājis.” ¹

1. Jāņ.18,37.

³⁹ Un Viņš sludināja viņu baznīcās pa visu Galileju un izdzina velnus.

⁴⁰ Un viens spitālīgs nāca pie Viņa, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies un uz Viņu sacīdams: “Ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.” ¹

1. Lūk.5,12.

⁴¹ Un Jēzus sirdī aizkustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacīja: “Es gribu, topi šķīsts.”

⁴² Un Viņam runājot tūlīt spitālība no tā nogāja, un tas palika šķīsts.

⁴³ Un Viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina ¹

1. 3,12. 7,36.

⁴⁴ Un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un nones par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.” ¹

1. 5,43. Mat.12,16. 3Moz.14,2.

⁴⁵ Bet tas izgājis iesāka daudz pasludināt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus ļaudīm redzot vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa. ¹

1. p.35. 7,36.

¹ Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaūmu, un ļaudis dzirdēja, Viņu esam namā. ¹

1. 1,21. 3,20. Lūk.5,17. Mat.9,28.

² Un tūdaļ daudz sapulcējās, tā ka tiem pat ārā priekš durvīm vairs nebija rūmes, un Viņš tiem to vārdu sludināja. ¹

1. 1,14.15. 4,33. Lūk.5,1.

³ Un pie Viņa nāca ar vienu melmeņu sērdzīgu, ko četri nesa.

⁴ Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt to ļaužu dēļ, tad tie atklāja to jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida to gultu, uz kuras tas melmeņu sērdzīgais gulēja.

⁵ Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz to melmeņu sērdzīgo: “Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.”

⁶ Bet tur bija kādi no tiem rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:

⁷ “Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs.” ¹

1. Jes.43,25.

⁸ Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: “Kam jūs tā domājiet savās sirdīs? ¹

1. Jāņ.2,24.25.

⁹ Kas ir vieglāki: - vai sacīt uz to melmeņu sērdzīgo: grēki tev ir piedoti; - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā?

¹⁰ Bet lai jūs zināt, ka Tam Cilvēka Dēlam vara ir virs zemes, grēkus piedot,” (Viņš sacīja uz to melmeņu sērdzīgo:)

¹¹ “Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās.”

¹² Un tas tūdaļ cēlās un to gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.” ¹

1. 1,27.

¹³ Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja. ¹

1. Lūk.5,27.

¹⁴ Un garām iedams Viņš redzēja Levi, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ.

¹⁵ Un notikās, tam viņa namā pie galda sēžot, arī daudz muitnieku un grēcinieku piesēdās līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ. ¹

1. Lūk.6,17. Mat.4,25.

¹⁶ Un kad tie rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar tiem muitniekiem un grēciniekiem, tad tie sacīja uz Viņa mācekļiem: “Viņš ēd un dzer ar muitniekiem un grēciniekiem!”

¹⁷ Un to dzirdējis, Jēzus uz tiem sacīja: “Spirgtiem ārsta nevajag, bet vājiem. Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.” ¹

1. 1,15.

¹⁸ Un Jāņa mācekļi un tie farizeji gavēja, un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Kāpēc Jāņa un farizeju mācekļi gavē, bet Tavi mācekļi negavē?”

¹⁹ Un Jēzus uz tiem sacīja: “Kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr brūtgāns pie tiem ir? Kamēr brūtgāns pie viņiem, tie nevar gavēt.

²⁰ Bet nāks dienas, ka tas brūtgāns no tiem taps atņemts, un tad tie gavēs tanīs dienās.

²¹ Neviens jaunas vadmalas ielāpu nešuj uz vecām drēbēm; citādi tas jaunais ielāps noplīst no tām vecām drēbēm un tas plīsums paliek jo liels.

²² Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi tas vīns tos traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā, bet jauns vīns jālej jaunos traukos.”

²³ Un notikās, Viņam svētdienā caur labību ejot, tad Viņa mācekļi pa ceļu iedami sāka vārpas plūkt. ¹

1. Lūk.6,1.

²⁴ Un tie farizeji uz Viņu sacīja: “Raugi, ko tie dara svētdienā, kas nav brīv?”

²⁵ Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad tam bija vajadzība un tas bija izsalcis, pats un tie, kas pie viņa bija?

²⁶ Kā tas iegāja Dieva namā tā augstā priestera Abjatara laikā un ēda tās Dieva priekšā noliktās maizes, ko ēst nav brīv, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.” ¹

1. 1Sam.21,2. 22,20. 1Laik.25,6. 3Moz.24,9.

²⁷ Un Viņš uz tiem sacīja: “Svētdiena ir celta cilvēka dēļ un ne cilvēks svētdienas dēļ. ¹

1. 5Moz.5,14.

²⁸ Tā nu Tas Cilvēka Dēls ir kungs arī pār svētdienu.”

¹ Un Viņš atkal iegāja baznīcā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. ¹

1. 1,21. Lūk.6,6.

² Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš svētdienā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.

³ Un Viņš sacīja tam cilvēkam, kam tā nokaltusi roka bija: “Nāc te šurp.”

⁴ Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir brīv svētdienā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie stāvēja klusu.

⁵ Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra. ¹

1. Jāņ.11,33.

⁶ Un tie farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Hērodus sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu. ¹

1. 8,15. Lūk.3,1. Mat.22,16.

⁷ Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas un Jūdu zemes Viņam gāja pakaļ.

⁸ Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jardānes un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa.

⁹ Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie Viņu nemāktu.

¹⁰ Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu.

¹¹ Un tie nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.” ¹

1. 1,34. 9,20. Lūk.4,41. Jēk.2,19.

¹² Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu. ¹

1. 1,25.

¹³ Un Viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. ¹

1. Mat.5,1. Jāņ.15,16.19. Ap.darb.1,2.

¹⁴ Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, ¹

1. Lūk.6,13. Ap.darb.1,21.22. Mat.10,5.

¹⁵ Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt. ¹

1. Mat.10,1.

¹⁶ Un Viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris; ¹

1. Jāņ.1,42.

¹⁷ Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni; ¹

1. Lūk.9,54. (Dāv.dz.68,34.)

¹⁸ Un Andreju un Filipu un Bērtuli un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kānas,

¹⁹ Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.

²⁰ Un tie nāca mājās. Un tie ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst. ¹

1. 2,1. 6,31.

²¹ Un kad tie(savējie), kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.” ¹

1. p.31.

²² Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.” ¹

1. Mat.11,18. Jāņ.8,48. Lūk.11,15.

²³ Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “Kā var sātans sātanu izdzīt? ¹

1. Mat.12,25.

²⁴ Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.

²⁵ Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt.

²⁶ Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klātu.

²⁷ Bet neviens nevar tā varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš to vareno nesaista un tad viņa namu laupa.

²⁸ Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo;

²⁹ Bet kas To Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.”

³⁰ Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.” ¹

1. p.22.

³¹ Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. ¹

1. p.21. Lūk.8,19.

³² Un tie ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.”

³³ Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?”

³⁴ Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi.

³⁵ Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”

¹ Un Viņš atkal iesāka mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā kāpis nosēdās uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā. ¹

1. 2,13. Lūk.8,4.

² Un Viņš tiem daudz mācīja caur līdzībām un Savā mācībā uz tiem sacīja:

³ “Klausiet: redzi, sējējs izgāja sēt.

⁴ Un notikās, sējot cits krita ceļmalā, un tie putni apakš debess nāca un to apēda.

⁵ Un cits krita uz akmenāju, kur tam nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tam nebija dziļas zemes.

⁶ Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tāpēc ka nebija saknes.

⁷ Un cits krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga un to nomāca, un tas nenesa augļus.

⁸ Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi.”

⁹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” ¹

1. p.23.

¹⁰ Un kad Viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit pie Viņa bija, Viņu vaicāja šās līdzības dēļ ¹

1. 3,14.

¹¹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumu; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām, ¹

1. 1Kor.5,12.13.

¹² Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas, un grēki tiem netop piedoti.” ¹

1. Jes.6,9.10.

¹³ Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības?

¹⁴ Tas sējējs sēj to vārdu.

¹⁵ Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur tas vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ sātans nāk un to vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts.

¹⁶ Un tāpat tie, kas uz to akmenāju sēti, ir tie, kas to vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku.

¹⁷ Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet tā vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību. ¹

1. Kol.1,23. 2,7.

¹⁸ Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas to vārdu dzird,

¹⁹ Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē to vārdu un tas paliek neauglīgs.

²⁰ Un kas uz to labo zemi sēti, ir tie, kas to vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi.”

²¹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vai apakš galda? Vai ne tāpēc, lai to liek uz lukturi? ¹

1. Lūk.8,16.

²² Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. ¹

1. Mat.10,26.

²³ Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” ¹

1. p.9. Mat.11,15.

²⁴ Un Viņš uz tiem sacīja: “Pieraugāt, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. ¹

1. Mat.7,2.

²⁵ Jo kam ir, tam taps dots; un kam nav, no tā arī taps atņemts, kas tam ir.”

²⁶ Un Viņš sacīja: “Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē.

²⁷ Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un tā sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. ¹

1. Dāv.dz.127,2. Jēk.5,7.

²⁸ Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas. ¹

1. 1Jāņ.2,12.13.

²⁹ Un kad tie augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ cirpi sūta, jo tas pļaujamais laiks ir klātu.” ¹

1. Joēl.3,18.

³⁰ Un Viņš sacīja: “Kam mēs Dieva valstību līdzināsim? Jeb caur kādu līdzību mēs to nozīmēsim? ¹

1. Lūk.13,18.

³¹ Itin kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes. ¹

1. Mat.13,31.

³² Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.”

³³ Un caur daudz tādām līdzībām Viņš uz tiem to vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast. ¹

1. 2,2. Mat.13,34. Jāņ.8,43. 16,12.

³⁴ Un bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izstāstīja.

³⁵ Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: “Pārcelsimies uz viņu malu.” ¹

1. 5,1. Lūk.8,22.

³⁶ Un tos ļaudis atstājuši, tie Viņu ņēma līdz, tā kā Viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie Viņa.

³⁷ Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka tā laiva jau pildījās.

³⁸ Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?”

³⁹ Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un jūra palika it klusu. ¹

1. 6,51.

⁴⁰ Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”

⁴¹ Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa.”

¹ Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā. ¹

1. Lūk.8,26.

² Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;

³ Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.

⁴ Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.

⁵ Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.

⁶ Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē ¹

1. 3,11.

⁷ Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!” ¹

1. 1,24.

⁸ Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.”

⁹ Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.” ¹

1. Mat.26,53. Lūk.8,2.

¹⁰ Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.

¹¹ Bet tur pie tā kalna bija liels cūku pulks ganos.

¹² Un visi tie velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.”

¹³ Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divtūkstoš) un noslīka jūrā.

¹⁴ Un tie cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.

¹⁵ Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās. ¹

1. p.9.

¹⁶ Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.

¹⁷ Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.

¹⁸ Un kad Viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.

¹⁹ Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.” ¹

1. Dāv.dz.126,3.

²⁰ Un tas nogāja un sāka sludināt pa tām desmit pilsētām, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. ¹

1. 7,31.

²¹ Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.

²² Un redzi, tad nāca viens no tiem baznīcas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām, ¹

1. Lūk.8,40.

²³ Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.” ¹

1. 7,32.

²⁴ Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda.

²⁵ Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus bija asinssērga.

²⁶ Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi.

²⁷ Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.

²⁸ Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” ¹

1. 6,56. Lūk.6,19.

²⁹ Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta. ¹

1. 3Moz.20,18.

³⁰ Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”

³¹ Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka tie ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” ¹

1. p.24.

³² Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi.

³³ Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica.

³⁴ Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.” ¹

1. 10,52.

³⁵ Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu To Mācītāju vēl apgrūtini.”

³⁶ Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz to baznīcas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!” ¹

1. Jāņ.14,1.

³⁷ Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. ¹

1. Lūk.8,51.

³⁸ Un Viņš nāca tā baznīcas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.

³⁹ Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.” ¹

1. Jāņ.11,11.

⁴⁰ Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja.

⁴¹ Un Viņš satvēra tā bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšām!” ¹

1. Lūk.7,14.

⁴² Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.

⁴³ Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst. ¹

1. 1,44.

¹ Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz. ¹

1. Mat.13,54.

² Un kad svētdiena nāca, Viņš iesāka baznīcā mācīt; un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “Kur Šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām? ¹

1. Jāņ.7,15.

³ Vai Viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. ¹

1. Lūk.4,22. Jāņ.6,42.

⁴ Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.”

⁵ Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja. ¹

1. 9,22.23.

⁶ Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams. ¹

1. (Mat.8,10.)

⁷ Un Viņš sasauca tos divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem, ¹

1. Mat.10,1. Lūk.9,1. 10,1.

⁸ Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;

⁹ Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus.

¹⁰ Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.

¹¹ Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet tos pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.” ¹

1. Mat.10,14.

¹² Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem. ¹

1. Mat.3,2.

¹³ Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus. ¹

1. (Lūk.10,34.) Jēk.5,14.15. 2Ķēn.20,7.

¹⁴ Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis, tas Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.” ¹

1. Lūk.9,7.

¹⁵ Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no tiem praviešiem.” ¹

1. 8,28.

¹⁶ Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.”

¹⁷ Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodeijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis. ¹

1. Mat.14,3.

¹⁸ Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.” ¹

1. 3Moz.18,16.

¹⁹ Bet Hērodeija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.

²⁰ Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja. ¹

1. Jer.37,17.

²¹ Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un tiem virsniekiem un tiem augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja.

²² Un Hērodeijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz to meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.”

²³ Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.”

²⁴ Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”

²⁵ Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”

²⁶ Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr tās zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.

²⁷ Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.

²⁸ Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to tai meitenei, un tā meitene to deva savai mātei.

²⁹ Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.

³⁰ Un tie apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. ¹

1. p.7.

³¹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. ¹

1. 3,20. Lūk.9,10.

³² Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.

³³ Un tie ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi Viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie Viņa.

³⁴ Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt. ¹

1. Mat.14,14. 9,36.

³⁵ Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam.

³⁶ Atlaidi tos, ka tie var noiet pa tām apkārtējām sētām un miestiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.”

³⁷ Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?” ¹

1. Mat.15,33.

³⁸ Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie raudzījuši sacīja: “Piecas un divas zivis.”

³⁹ Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.

⁴⁰ Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem. ¹

1. Lūk.9,14.

⁴¹ Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza tās maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī tās divas zivis Viņš visiem izdalīja. ¹

1. 7,34.

⁴² Un tie visi ēda un paēda,

⁴³ Un salasīja no tām druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no tām zivīm. ¹

1. 8,8.

⁴⁴ Un to vīru, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pie piectūkstošiem.

⁴⁵ Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš tos ļaudis atlaistu. ¹

1. Jāņ.6,15.

⁴⁶ Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt. ¹

1. (Lūk.6,12.)

⁴⁷ Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.

⁴⁸ Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.

⁴⁹ Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.

⁵⁰ (Jo visi Viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!”

⁵¹ Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās. ¹

1. 4,39.

⁵² Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta. ¹

1. 7,18. 8,17.

⁵³ Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas.

⁵⁴ Un kad tie no laivas izkāpa, tad tie ļaudis Viņu tūdaļ nomanīja ¹

1. Jāņ.6,23.

⁵⁵ Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka tos vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam. ¹

1. Mat.4,24.

⁵⁶ Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie tos neveselos nolika uz tiem tirgiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti. ¹

1. 5,27.28.

¹ Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no tiem rakstu mācītājiem, no Jeruzālemes nākuši. ¹

1. Mat.15,1.

² Un redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, tie tos rāja. ¹

1. Lūk.11,38.

³ Jo tie farizeji un visi Jūdi neēd, ja tie rokas daudzkārt nav mazgājuši, to vecaju likumus turēdami. ¹

1. Jāņ.2,6.

⁴ Un no tirgus nākot tie neēd, ja tie nav mazgājušies. Un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies darīt, dzeramu trauku un krūžu un vara rīku un gultu mazgāšanas.

⁵ Tad tie farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicāja: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?”

⁶ Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Gan labi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: “Šie ļaudis ar lūpām mani godā, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost. ¹

1. Jes.29,13.

⁷ Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.”

⁸ Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus, krūžu un biķeru mazgāšanas, un darāt vēl daudz citas tādas lietas.” ¹

1. p.4.

⁹ Un Viņš uz tiem sacīja: “It jauki jūs Dieva bausli atmetat, lai savu likumu turētu.

¹⁰ Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. ¹

1. 2Moz.20,12. 21,17.

¹¹ Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir Dievam par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt; -

¹² Tad jūs viņam vairs neļaujat nenieka darīt priekš tēva vai mātes,

¹³ Iznīcinādami Dieva vārdu ar savu likumu, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādas lietas jūs dariet.” ¹

1. p.8.

¹⁴ Un tos ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “Klausiet Mani visi un saprotiet.

¹⁵ Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes iekš tā ieiet, bet kas no tā iziet, tas cilvēku apgāna. ¹

1. p.2. Ap.darb.10,15.28.

¹⁶ Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.” ¹

1. 4,23.

¹⁷ Un kad Viņš no tiem ļaudīm nogāja namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības. ¹

1. Mat.15,15.

¹⁸ Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir jūs esat tādas nesaprašas? Vai jūs neprotat, ka tas, kas no ārpuses cilvēkā ieiet, viņu nevar apgānīt? ¹

1. 6,52. 4,13.

¹⁹ Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet pa zināmu ceļu, pa ko visa barība izkārnās.” ¹

1. Tit.1,15.

²⁰ Bet Viņš sacīja: “Kas no cilvēka iziet, tas cilvēku apgāna.

²¹ Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības,

²² Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa acs, Dieva zaimošana, lepnība, bezprātība.

²³ Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un cilvēku apgāna.”

²⁴ Un no turienes cēlies, Viņš nogāja uz Tirus un Sidonas robežām. Un kādā namā iegājis, Viņš gribēja, ka neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt paslēpts. ¹

1. 9,30. Mat.15,21.

²⁵ Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, nāca un nometās priekš Viņa kājām.

²⁶ Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Siro-Feniķiete, un Viņu lūdza, lai to velnu izdzītu no viņas meitas. ¹

1. Rom.1,14.16.

²⁷ Bet Jēzus uz to sacīja: “Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.”

²⁸ Un viņa atbildēja un uz To sacīja: “Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.”

²⁹ Un Viņš uz to sacīja: “Šī vārda dēļ ej! velns ir izbēdzis no tavas meitas.”

³⁰ Un nogājusi savās mājās, viņa atrada to meitiņu uz gultas guļam, un ka velns bija izbēdzis. ¹

1. 9,26.

³¹ Un atkal izgājis no Tirus un Sidonas robežām, Viņš nāca pie Galilejas jūras vidū starp to desmit pilsētu robežām. ¹

1. 5,20. Mat.4,25.

³² Un pie Viņa atveda vienu kurlmēmu, un Viņu lūdza, ka tam uzliktu roku. ¹

1. 5,23.41. Mat.15,30.

³³ Un Viņš to ņēma no tiem ļaudīm savrup pie malas un lika Savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizskāra viņa mēli; ¹

1. 8,23.

³⁴ Un skatījās uz debesi, nopūtās un sacīja uz to: “Epata,” tas ir: “Atveries!” ¹

1. 6,41. 8,12. Jāņ.11,41. 17,1.

³⁵ Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi.

³⁶ Un Viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo Viņš to aizliedza, jo vairāk tie to sludināja, ¹

1. 1,43.45.

³⁷ Un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus.” ¹

1. 1Moz.1,31. Mat.15,30.

¹ Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: ¹

1. Mat.15,32.

² “Mana sirds iežēlojās to ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst.

³ Un kad es tos neēdušus uz mājām atlaidīšu, tad tie uz ceļa badā nonīks; jo citi bija no tālienes nākuši.”

⁴ Un Viņa mācekļi tam atbildēja: “Kur, kas šos ar maizi var pieēdināt šeitan tuksnesī?” ¹

1. (2Ķēn.4,43.)

⁵ Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.”

⁶ Un Viņš tiem ļaudīm pavēlēja, pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateikdams tās pārlauza un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tiem ļaudīm priekšā.

⁷ Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacījis, Viņš pavēlēja, arī tās likt priekšā.

⁸ Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus kurvjus.

⁹ Un to bija pie četrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un Viņš tos atlaida.

¹⁰ Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā.

¹¹ Un farizeji izgāja un iesāka ar Viņu apjautāties un meklēja no Viņa kādu zīmi no debess, Viņu kārdinādami. ¹

1. Lūk.11,16.

¹² Un Viņš gauži nopūtās Savā garā un sacīja: “Ko šī tauta meklē zīmes? Patiesi, Es jums saku: šai tautai nekāda zīme netaps dota.” ¹

1. 7,34. Lūk.11,29.

¹³ Un Viņš tos atstājis, kāpa atkal laivā un nocēlās uz viņu malu.

¹⁴ Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdz, un tiem vairāk nebija, kā viena maize vien pašiem klāt laivā. ¹

1. Mat.16,5.

¹⁵ Un Viņš tiem pavēlēja sacīdams: “Raugāt, sargājaties no farizeju un no Hērodus rauga!” ¹

1. 3,6.

¹⁶ Un tie domāja savā starpā sacīdami: “Tas ir, ka mums maizes nav.”

¹⁷ Un to nomanīdams, Jēzus uz tiem sacīja: “Ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesamanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? ¹

1. 3,5. 6,52. Lūk.24,25.

¹⁸ Jums ir acis, un jūs neredzat; jums ir ausis, un jūs nedzirdat un neatminaties? ¹

1. 4,12.

¹⁹ Kad Es tās piecas maizes tiem piectūkstošiem lauzu, cik kurvju ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie uz Viņu sacīja: “Divpadsmit.” ¹

1. 6,41.

²⁰ “Bet kad Es tās septiņas maizes tiem četrtūkstošiem lauzu, cik kurvju ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie sacīja: “Septiņus.” ¹

1. p.5.

²¹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad jūs nesaprotat?”

²² Un Viņš nāca uz Betsaidu; tad tie Viņam pieveda vienu neredzīgu un Viņam lūdza, ka Viņš to aizskartu. ¹

1. 7,32. 6,56.

²³ Un Viņš to neredzīgo pie rokas ņēma un to izveda ārā no tā miesta un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas un tam jautāja, vai tas ko redzot? ¹

1. 7,33. Jāņ.9,6.

²⁴ Un acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.”

²⁵ Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu it skaidri.

²⁶ Un Viņš to sūtīja mājās sacīdams: “Neej miestā un nesaki to nevienam miestā.” ¹

1. 7,36. Lūk.5,14.

²⁷ Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cezarejas miestiem, un vaicāja Saviem mācekļiem uz ceļa, tiem sacīdams: “Ko tie ļaudis saka, Mani esam?” ¹

1. Lūk.9,18.

²⁸ Bet tie atbildēja: “Tu esot Jānis, tas Kristītājs; un citi: Tu esot Elija; un citi: viens no tiem praviešiem.” ¹

1. 6,15.

²⁹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam?” Bet Pēteris atbildēdams uz to sacīja: “Tu esi Tas Kristus.”

³⁰ Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.

³¹ Un Viņš iesāka tos mācīt, ka Tam Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšām celties. ¹

1. 10,32. Lūk.9,22. Mat.21,42.

³² Un Viņš šo vārdu it skaidri runāja, un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. ¹

1. Mat.16,22. Jāņ.16,29.

³³ Bet Viņš atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams apdraudēja Pēteri sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.”

³⁴ Un tos ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. ¹

1. 10,21.

³⁵ Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. ¹

1. 10,29.

³⁶ Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš samanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd?

³⁷ Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?

³⁸ Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar tiem svētiem eņģeļiem iekš Sava Tēva godības.” ¹

1. Mat.10,33.

¹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.” ¹

1. Lūk.9,27. Rom.1,4. 2Kor.13,4.

² Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā. ¹

1. 5,37. Lūk.9,28.

³ Un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas tā kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt. ¹

1. Dan.7,9.

⁴ Un tiem Elija ar Mozu parādījās un runāja ar Jēzu.

⁵ Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Rabbi, šeit mums labi; taisīsim trīs būdas, vienu Tev un vienu Mozum un vienu Elijam.”

⁶ Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies.

⁷ Un viens padebesīs nāca, tos apēnodams; un balss nāca no tā padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu.” ¹

1. Dan.4,28.

⁸ Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien.

⁹ Un noejot no tā kalna, Viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms Tas Cilvēka Dēls no miroņiem nebūs augšām cēlies.

¹⁰ Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apjautājās, kas tas esot: no miroņiem augšām celties? ¹

1. p.32.

¹¹ Un tie Viņam jautāja sacīdami: “Kā tad tie rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk papriekš?” ¹

1. Mat.17,10.

¹² Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Gan Elija papriekš nākdams atkal visu sataisīs; un kā ir rakstīts par To Cilvēka Dēlu, ka Tam daudz būs ciest un tapt nicinātam? ¹

1. Jes.53,3.

¹³ Bet Es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.” ¹

1. (1Ķēn.19,2.10.)

¹⁴ Un Viņš pie Saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem apjautājās. ¹

1. 8,11. Lūk.9,37.

¹⁵ Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie To redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja.

¹⁶ Un Viņš tiem rakstu mācītājiem vaicāja: “Ko jūs ar tiem apjautājaties?”

¹⁷ Un viens no tiem ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. ¹

1. p.25.

¹⁸ Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.”

¹⁹ Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.”

²⁰ Un tie to atveda pie Viņa, un kad tas gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. ¹

1. 3,11.

²¹ Un Viņš viņa tēvam jautāja: “Cik ilgi viņam tā noticies?” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām.

²² Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!”

²³ Bet Jēzus uz to sacīja: “Kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic.” ¹

1. 11,23.

²⁴ Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” ¹

1. Lūk.17,5.

²⁵ Bet Jēzus redzēdams, ka tie ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā.” ¹

1. p.17.

²⁶ Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris.

²⁷ Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās.

²⁸ Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?”

²⁹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.”

³⁰ Un no turienes izgājuši, tie pārstaigāja Galileju, un Viņš negribēja, ka to kas zinātu. ¹

1. 7,24.

³¹ Jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie To nokaus, un nokauts Viņš trešā dienā augšām celsies.” ¹

1. 8,31. 10,32. Lūk.3,43.

³² Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt. ¹

1. p.10.11. Lūk.18,34.

³³ Un Viņš nāca Kapernaūmā, un mājās būdams Viņš tiem jautāja: “Ko jūs savā starpā esat apjautājušies uz ceļa?”

³⁴ Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies uz ceļa, kurš esot tas lielākais? ¹

1. Lūk.9,46.

³⁵ Un Viņš apsēdās, atsauca tos divpadsmit un uz tiem sacīja: “Ja kas grib pirmais būt, tas lai ir no visiem tas pēdīgais un visu kalps.” ¹

1. 10,43. Mat.20,25.

³⁶ Un Viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstīja un uz tiem sacīja: ¹

1. 10,16. 1Moz.48,10.

³⁷ “Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.”

³⁸ Bet Jānis Tam atbildēja un sacīja: “Mācītāj! Mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.” ¹

1. Lūk.9,49. 4Moz.11,27.28.

³⁹ Bet Jēzus sacīja: “Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ no Manis varētu ļaunu runāt. ¹

1. 1Kor.12,3.

⁴⁰ Jo kas nav pret mums, tas ir ar mums. ¹

1. Mat.12,30.

⁴¹ Jo, ja kas jūs dzirdinās ar biķeri ūdens Manā Vārdā, tāpēc ka jūs Kristum piederat, patiesi, Es jums saku: tam sava alga nezudīs. ¹

1. Mat.10,42.

⁴² Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. ¹

1. Mat.18,6.

⁴³ Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas rokas, un tu noej ellē, tai neizdzēšamā ugunī, ¹

1. Mat.3,12. 5,30.

⁴⁴ Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest. ¹

1. Jes.66,24.

⁴⁵ Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu tizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas kājas, un topi mests ellē, tai neizdzēšamā ugunī,

⁴⁶ Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest.

⁴⁷ Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev ir labāki, ka tu vienacis ieej Dieva valstībā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī, ¹

1. Mat.5,29.

⁴⁸ Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest.

⁴⁹ Jo ikviens ugunī taps sālīts; un ikkatrs upuris ar sāli taps sālīts. ¹

1. 3Moz.2,13. Rom.12,1.

⁵⁰ Sāls gan ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad to darīs derīgu? Turat sāli iekš sevis un turat mieru savā starpā.” ¹

1. Lūk.14,34. Kol.4,6. Rom.12,18.

¹ Un no turienes cēlies Viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jardānes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācīja. ¹

1. 9,33. Mat.19,1.

² Un farizeji piegāja un Viņam jautāja, Viņu kārdinādami: “Vai vīram brīv no savas sievas šķirties?’

³ Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?”

⁴ Bet tie sacīja: “Mozus vaļu devis, šķiršanās grāmatu rakstīt un šķirties.” ¹

1. 5Moz.24,1.

⁵ Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.

⁶ Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. ¹

1. 1Moz.1,27. 5,2.

⁷ Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, ¹

1. 1Moz.2,24.

⁸ Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.

⁹ Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”

¹⁰ Un mājās Viņa mācekļi To atkal jautāja par to pašu lietu.

¹¹ Un Viņš uz tiem sacīja: “Ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.

¹² Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecējās, tā laulību pārkāpj.”

¹³ Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka Viņš tos aizskartu. Bet tie mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa. ¹

1. 8,22. Lūk.18,15. Mat.19,13.

¹⁴ Bet kad Jēzus to redzēja, tad Viņš apskaitās un uz tiem sacīja: “Laidiet tos bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.

¹⁵ Patiesi, Es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” ¹

1. Mat.18,3.

¹⁶ Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja. ¹

1. 9,36.

¹⁷ Un kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” ¹

1. Lūk.18,18.

¹⁸ Bet Jēzus uz to sacīja: “Kāpēc tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs.

¹⁹ Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.” ¹

1. 2Moz.20,12.

²⁰ Bet tas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, šo visu es esmu darījis no savas jaunības.”

²¹ Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacīja uz to: “Vienas lietas tev trūkst, ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā Man pakaļ, to krustu uz sevi ņēmis.” ¹

1. Mat.10,38.

²² Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas.

²³ Un Jēzus skatījās apkārt un sacīja uz Saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!”

²⁴ Un tie mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību. ¹

1. Dāv.dz.62,11. Sak.11,28.

²⁵ Vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”

²⁶ Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: “Kas tad var tapt svētīgs?”

²⁷ Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” ¹

1. 14,36.

²⁸ Un Pēteris iesāka uz Viņu sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ.”

²⁹ Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, ¹

1. 8,35.

³⁰ Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu. ¹

1. (Rom.16,13.)

³¹ Bet daudz, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie.”

³² Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinājās un bijās līdz iedami, un Viņš ņēma atkal pie Sevis tos divpadsmit un iesāka tiem sacīt, kas Viņam notikšot: ¹

1. 9,31. Lūk.18,31.

³³ “Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pie nāves pazudinās un Viņu nodos pagāniem.

³⁴ Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšām celsies.”

³⁵ Tad Jēkabs un Jānis, tie Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un sacīja: “Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim.” ¹

1. Mat.20,20.

³⁶ Un Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”

³⁷ Bet tie uz Viņu sacīja: “Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo un otrs pa kreiso roku.”

³⁸ Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” ¹

1. 14,36. Lūk.12,50.

³⁹ Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs gan to biķeri dzersiet, ko Es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts.

⁴⁰ Bet pie Manas labās un kreisās rokas sēdēt, Man nepiederas dot, bet kuriem tas ir sataisīts.”

⁴¹ Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāka skaisties par Jēkabu un Jāni.

⁴² Bet Jēzus tos sauca un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem.

⁴³ Bet tā jūsu starpā nebūs būt; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis. ¹

1. 9,35.

⁴⁴ Un ja kas starp jums grib tas pirmais būt, tas lai ir visu kalps. ¹

1. Lūk.9,48.

⁴⁵ Jo arī Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.”

⁴⁶ Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikus izejot, Timeja dēls Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja. ¹

1. Lūk.18,35.

⁴⁷ Un kad tas dzirdēja, ka tas Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.” ¹

1. 1,9. 12,35. 14,67.

⁴⁸ Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.”

⁴⁹ Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja to aklo, uz to sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.”

⁵⁰ Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.

⁵¹ Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ko tu gribi, lai Es Tev daru?” Bet tas aklais uz Viņu sacīja: “Rabbuni, ka es varētu redzēt.” ¹

1. Jāņ.20,16.

⁵² Bet Jēzus uz to sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi,” un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ. ¹

1. 5,34.

¹ Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betfagas un Betanijas pie Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, ¹

1. Lūk.19,28.

² Un uz tiem sacīja: “Noejat tanī miestā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet.

³ Un ja kas jums sacīs: Kāpēc jūs to dariet? Tad atsakāt: Tam Kungam tā vajag; un tūdaļ tas to atsūtīs šurp.”

⁴ Un tie nogāja un atrada to kumeļu ārā pie durvīm piesietu uz ielas, un to atraisīja.

⁵ Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, uz viņiem sacīja: “Ko jūs darāt, ka atraisiet to kumeļu?”

⁶ Un viņi uz tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie tos atlaida.

⁷ Un viņi to kumeļu atveda pie Jēzus un savas drēbes uzlika un To sēdināja virsū.

⁸ Un daudzi savas drēbes izklāja uz ceļu; un citi zarus cirta no kokiem un tos izkaisīja uz ceļu. ¹

1. Dāv.dz.118,27.

⁹ Un tie, kas gāja priekšā un pakaļā, kliedza un sauca: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! ¹

1. Dāv.dz.118,25.26.

¹⁰ Slavēta ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Ozianna augstībā!” ¹

1. 2Sam.7,12.16.

¹¹ Un Jēzus iegāja Jeruzālemē un Dieva namā. Un kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis, un jau vakars bija, tad Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betaniju.

¹² Un otrā dienā, kad tie no Betanijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst.

¹³ Un no tālienes redzēdams vienu vīģes koku, kam lapas bija, Viņš nāca, lai Viņš tanī ko atrastu; un pie tā piegājis Viņš neatrada nenieka kā vien lapas: jo nebija vīģu laiks.

¹⁴ Un Jēzus uzrunāja un uz to sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” Un Viņa mācekļi klausījās. ¹

1. p.21.

¹⁵ Un tie nāca uz Jeruzālemi, un Dieva namā iegājis Viņš iesāka izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza to mijēju galdus un to baložu pārdevēju krēslus. ¹

1. Lūk.19,45.

¹⁶ Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu.

¹⁷ Un mācīja un uz tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām?” Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.” ¹

1. Jes.56,7. Jer.7,11.

¹⁸ Un tie rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja, kā Viņu nomaitātu; jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka visi ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību.

¹⁹ Un kad vakars metās, tad Viņš izgāja no pilsētas ārā. ¹

1. p.11.

²⁰ Un no rīta agrumā garām iedami tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm.

²¹ Pēteris atminējies uz Viņu sacīja: “Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, tas ir nokaltis.” ¹

1. p.14. Ebr.6,8.

²² Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Ticat uz Dievu. ¹

1. Jāņ.14,1.

²³ Jo patiesi, Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka: tad viņam notiks, ko viņš saka. ¹

1. 9,23. Lūk.17,6.

²⁴ Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticat, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks. ¹

1. Mat.7,7. 21,22. Jāņ.14,13. 16,23. Jēk.1,5.6.

²⁵ Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodat, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus. ¹

1. Mat.5,23. 6,14. 1Tim.2,8. Jer.15,1.

²⁶ Bet ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu noziegumus nepiedos.”

²⁷ Un tie nāca atkal uz Jeruzālemi, un Viņam Dieva namā staigājot, nāca pie Viņa tie augstie priesteri un rakstu mācītāji un tie vecaji, ¹

1. Lūk.20,1.

²⁸ Un uz To sacīja: “Kādā varā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo varu devis, ka Tu to dari?”

²⁹ Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Es arīdzan jums vienu vārdu vaicāšu, un atbildiet Man; tad Es jums arīdzan sacīšu, kādā varā Es to daru.

³⁰ Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? Atbildiet Man.”

³¹ Un tie domāja savā starpā un sacīja: ja mēs sakām: “No debesīm,” tad Viņš sacīs: “Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši?”

³² Bet ja sacīsim: “No cilvēkiem,” - viņi bijās no tiem ļaudīm. Jo visi to Jāni turēja, ka tas patiesi pravietis bijis.

³³ Un tie atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Mēs nezinām.” Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es to daru.”

¹ Un Viņš iesāka runāt uz tiem caur līdzībām: “Viens cilvēks stādīja vīna kalnu un to aplika ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur.

² Un kad tas laiks bija, tad viņš sūtīja pie tiem dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no tiem dārzniekiem saņemtu no tiem vīna kalna augļiem.

³ Bet tie to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.

⁴ Un viņš sūtīja atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmeņiem un tam galvu sadauzīja un apsmietu aizsūtīja projām.

⁵ Un viņš sūtīja atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nokāva.

⁶ Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: “Taču tie kaunēsies no mana dēla.” ¹

1. 1,11. 1Moz.22,2.

⁷ Bet tie dārznieki sacīja cits uz citu: “Šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs tā mantība.”

⁸ Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no tā vīna kalna ārā.

⁹ Ko nu tā vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās tos dārzniekus un izdos to vīna kalnu citiem. ¹

1. Mat.21,41.

¹⁰ Vai jūs šo rakstu neesat lasījuši: “Tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; ¹

1. Dāv.dz.118,22.23.

¹¹ No Tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs?””

¹² Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no tiem ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis, un Viņu atstājuši tie aizgāja.

¹³ Un tie sūtīja pie Viņa kādus no tiem farizejiem un Hērodus sulaiņiem, ka tie Viņu savaldzinātu Viņa valodā. ¹

1. Lūk.20,20.

¹⁴ Un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vai ir brīv ķeizaram meslus dot vai ne? Vai dosim, vai nedosim?”

¹⁵ Bet Viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu.”

¹⁶ Un tie atnesa. Tad Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?” Bet tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.”

¹⁷ Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie izbrīnījās par Viņu.

¹⁸ Un tie saduceji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja un sacīja: ¹

1. Lūk.20,27.

¹⁹ “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu pamet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu. ¹

1. 5Moz.25,5.

²⁰ Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu.

²¹ Un otrais viņu apņēma un nomira un tas arīdzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais.

²² Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.

²³ Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.”

²⁴ Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs tos rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?

²⁵ Jo kad tie no miroņiem augšām celsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā tie eņģeļi, kas debesīs.

²⁶ Bet par tiem mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie tā krūma uz to runājis sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs? ¹

1. 2Moz.3,2.6.

²⁷ Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs! Tad nu jūs briesmīgi alojaties.”

²⁸ Un viens no tiem rakstu mācītājiem, kas bija dzirdējis, ka tie bija apjautājušies, zinādams, ka Viņš tiem bija labi atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: “Kurš ir tas augstākais bauslis pār visiem?” ¹

1. 8,11. Mat.22,34.

²⁹ Bet Jēzus tam atbildēja: “Tas augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. ¹

1. 5Moz.6,4.5.

³⁰ Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir tas augstākais bauslis. ¹

1. (5Moz.5,29. Mat.22,37.)

³¹ Tas otrais, šim līdzīgs, ir tas: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa pār šiem nav.” ¹

1. 3Moz.19,18.

³² Un tas rakstu mācītājs uz Viņu sacīja: “Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien. ¹

1. 5Moz.4,35. Jes.45,6.

³³ Un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāku mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie upuri un citi upuri.” ¹

1. 1Sam.15,22.

³⁴ Un Jēzus redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.

³⁵ Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: “Kā tie rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls? ¹

1. 11,15.17. Lūk.20,41.

³⁶ Jo tas pats Dāvids ir sacījis caur Svēto Garu: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. ¹

1. Dāv.dz.110,1.

³⁷ Kad nu Dāvids pats Viņu sauc par Kungu, kā tad tas ir viņa dēls?” Un daudz ļaužu Viņu labprāt dzirdēja. ¹

1. Jāņ.7,46.

³⁸ Un Viņš Savā mācībā uz tiem sacīja: “Sargājaties no tiem rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un uz tirgiem tapt sveicinātiem, ¹

1. Lūk.20,45.

³⁹ Un baznīcās jo augstos krēslos sēdēt un jo augstā vietā viesībās; ¹

1. Mat.23,6.

⁴⁰ Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām. Šie dabūs jo grūtu sodību.” ¹

1. Mat.23,14.

⁴¹ Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam pretī un lūkoja, kā tie ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz. ¹

1. Lūk.21,1.

⁴² Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divas artavas, tas ir viens kvadrants. ¹

1. Lūk.12,59.

⁴³ Un Viņš Savus mācekļus aicināja un uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši.

⁴⁴ Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.”

¹ Un Viņam no Dieva nama izejot, viens no Viņa mācekļiem uz To sacīja: “Mācītāj, lūk, kādi akmeņi tie ir, un kādas ēkas.” ¹

1. Lūk.21,5.

² Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Vai tu visas šās lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaps noplēsts.”

³ Un kad Viņš sēdēja uz Eļļas kalna Dieva namam pretī, tad Pēteris un Jēkabs un Jānis un Andrejs Viņu jautāja sevišķi:

⁴ “Saki mums, kad tas būs, un kāda tā zīme, kad viss tas piepildīsies?”

⁵ Bet Jēzus tiem atbildēja un iesāka runāt: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.

⁶ Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu; un daudz pievils.

⁷ Bet kad jūs dzirdēsiet karus un kara valodas, tad nebēdājaties, jo tam būs tā notikt; bet tas gals vēl nav klāt.

⁸ Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti un vietām būs zemes trīcēšanas, bada laiki un dumpji.

⁹ Tas būs to grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un baznīcās; un jūs tapsiet šausti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību. ¹

1. Mat.10,18.

¹⁰ Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām. ¹

1. 16,15.

¹¹ Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Tas Svētais Gars. ¹

1. Mat.10,19. Lūk.12,11. 21,14.

¹² Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs. ¹

1. Mih.7,6.

¹³ Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.

¹⁴ Bet kad jūs to izpostīšanas negantību redzēsiet, par ko pravietis Daniēls ir runājis, ka tā stāv, kur neklājās (kas to lasa, tas lai to labi apdomā), tad lai bēg uz kalniem tie, kas ir Jūdu zemē. ¹

1. Mat.24,15. Dan.9,27. 12,4.10.

¹⁵ Un kas uz jumta ir, tas lai nenokāpj namā un tur lai neieiet, ko no sava nama iznest.

¹⁶ Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ savas drēbes paņemt.

¹⁷ Bet vai tām grūtām un tām zīdītājām tanīs dienās.

¹⁸ Bet lūdzat, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā.

¹⁹ Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kamēr Dievs pasauli radījis līdz šim, un kādas arī nebūs.

²⁰ Un ja Tas Kungs šās dienas nepaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet to izredzēto dēļ ko Viņš izredzējis, Viņš tās dienas ir paīsinājis.

²¹ Un ja kas tanī laikā uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, jeb redzi, tur Viņš ir; tad neticiet.

²² Jo viltīgi Kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka pieviltu, ja tas varētu notikt, arī tos izredzētos.

²³ Bet jūs pielūkojiet; redzi, Es jums to visu papriekš esmu sacījis. ¹

1. p.9.

²⁴ Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies, un mēnesis nedos savu spīdumu;

²⁵ Un debess zvaigznes nokritīs, un debess stiprumi kustināsies.

²⁶ Un tad redzēs To Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību. ¹

1. 14,62.

²⁷ Un tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sakrās Savus izredzētos no tiem četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam.

²⁸ Bet mācaties līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ, un lapas plaukst, tad jūs nomaniet, vasaru esam klātu.

²⁹ Tā arīdzan, kad jūs šo visu redzēsiet notiekam, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm.

³⁰ Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis.

³¹ Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

³² Bet par to dienu jeb stundu neviens nezina, ne tie eņģeļi, kas debesīs, ne Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs. ¹

1. Filip.2,6. Ebr.12,2. (Ap.darb.1,7.)

³³ Pielūkojiet, esiet modrīgi un lūdziet, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir. ¹

1. Mat.25,13. Lūk.12,40.

³⁴ Tā kā viens cilvēks, citur noiedams, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu un ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā. ¹

1. Lūk.19,12. Jāņ.10,3.

³⁵ Tad nu esat nomodā! Jo jūs nezināt, kad tas nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri, ¹

1. Lūk.12,38. 14,30.

³⁶ Ka tas nejauši nākdams, jūs neatrod guļam.

³⁷ Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem: esat nomodā.”

¹ Un pēc divām dienām bija Lieldiena un neraudzētās maizes svētki. Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu. ¹

1. Mat.26,1. 2Moz.12,15. 3Moz.23,6.

² Bet tie sacīja: “Tik ne svētkos, lai dumpis neceļas starp ļaudīm.”

³ Un kad Viņš bija Betanijā, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā, un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un it tīru nardes eļļu, un, to trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu. ¹

1. Jāņ.22,1. Augst.dz.4,14.

⁴ Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: “Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi?

⁵ Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāki nekā par trīssimt grašiem un izdalīt nabagiem;” un tie kurnēja par to.

⁶ Bet Jēzus sacīja: “Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? tā labu darbu pie Manis darījusi.

⁷ Jo nabagi ir arvienu pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums. ¹

1. 5Moz.15,11.

⁸ Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi uz bērēm. ¹

1. 16,1.

⁹ Patiesi, Es jums saku: kur vien šis evaņģēlijs kļūs sludināts pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.” ¹

1. 13,10.

¹⁰ Un Jūdas Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie tiem augstiem priesteriem, ka Viņu tiem nodotu.

¹¹ Un tie to dzirdējuši priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu izdevīgā laikā nodotu.

¹² Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad Lieldienas jēru nokāva, Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs noejam un sataisām, ka Tu Lieldienas jēru vari ēst?” ¹

1. p.1. Lūk.22,7.

¹³ Un Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem un uz tiem sacīja: “Noejat uz pilsētu. Un jūs sastaps viens cilvēks, ūdens krūzi nesdams. Ejat tam pakaļ.

¹⁴ Un kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir tā vieta priekš Manis, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Lieldienas jēru?

¹⁵ Un viņš jums rādīs lielu, ar deķiem izklātu gatavu istabu. Turpat sataisiet priekš mums.”

¹⁶ Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis: un sataisīja to Lieldienas jēru.

¹⁷ Un kad vakars metās, tad Viņš nāca ar tiem divpadsmit.

¹⁸ Un tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: “Patiesi, Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos.” ¹

1. Mat.26,21.

¹⁹ Un tie iesāka noskumt un cits pēc cita uz Viņu sacīt: “Vai es tas esmu?”

²⁰ Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā.

²¹ Tas Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots. Šim cilvēkam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.”

²² Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” ¹

1. Mat.26,26. Lūk.22,19.

²³ Un Viņš ņēma to biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā. ¹

1. Lūk.22,21.

²⁴ Un Viņš uz tiem sacīja: “Šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas.

²⁵ Patiesi, Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.”

²⁶ Un to pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu. ¹

1. Mat.26,30.

²⁷ Un Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs visi šinī naktī apgrēcināsities pie Manis, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. ¹

1. Zaha.13,7.

²⁸ Bet kad Es augšām celšos, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.” ¹

1. 16,7.

²⁹ Bet Pēteris uz To sacīja: “Un ja visi pie Tevis apgrēcinātos, tomēr es ne.”

³⁰ Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.”

³¹ Bet tas runāja vēl daudz vairāk: “Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt!” Un tāpat arī visi sacīja.

³² Un tie nāca uz vienu muižu, kam vārds Ģetzemane, un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Apsēžaties šeit, kamēr Es Dievu lūgšu.” ¹

1. Mat.26,36. Lūk.22,39. Jāņ.18,1.

³³ Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt, ¹

1. 9,2.

³⁴ Un uz tiem sacīja: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei. Paliekat šeitan un esiet nomodā.”

³⁵ Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. ¹

1. Jāņ.12,27.

³⁶ Un Viņš sacīja: “Abba, Tēvs, Tu spēji visas lietas! Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.” ¹

1. 10,27. Gal.4,6.

³⁷ Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Sīmani, vai tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā?

³⁸ Esat nomodā un lūdzat Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.”

³⁹ Un Viņš atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams šos pašus vārdus.

⁴⁰ Un Viņš griezās atpakaļ, un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.

⁴¹ Un Viņš nāca trešu lāgu un uz tiem sacīja: “Guliet nu vēl un dusiet! jau ir gan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.

⁴² Ceļaties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir tuvu klāt.”

⁴³ Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un vecajiem.

⁴⁴ Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi sacīdams: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat, un To novediet droši.” ¹

1. Jāņ.7,44.

⁴⁵ Un tas nāca un tūdaļ Viņam piegājis sacīja: “Rabbi, Rabbi!” un Viņu skūpstīja. ¹

1. (Mat.23,7.)

⁴⁶ Un tie rokas pielika pie Viņa un To saņēma.

⁴⁷ Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta tā augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.

⁴⁸ Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tā kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt.

⁴⁹ Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis, Dieva namā mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai tie raksti taptu piepildīti.”

⁵⁰ Un visi Viņa mācekļi Viņu atstāja un bēga.

⁵¹ Un viens jauneklis Viņam gāja pakaļ, tas bija ar audekli apsedzies uz kailām miesām, un tie jaunekļi pēc tā tvarstīja. ¹

1. 2Moz.22,26.27. (2Sam.2,14.)

⁵² Bet to audekli pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.

⁵³ Un tie Jēzu noveda pie tā augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri un vecaji un rakstu mācītāji. ¹

1. Lūk.22,54. Mat.26,57.

⁵⁴ Un Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ tā augstā priestera pilī iekšā, un sēdēja pie tiem sulaiņiem un sildījās pie uguns.

⁵⁵ Bet tie augstie priesteri un visa tā tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada.

⁵⁶ Jo daudzi deva viltīgu liecību pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas. ¹

1. 5Moz.17,6. Dāv.dz.55,10.

⁵⁷ Un citi cēlušies deva viltīgu liecību pret Viņu, sacīdami:

⁵⁸ “Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: “Es gribu šo rokām taisīto Dieva namu noplēst un trijās dienās citu, ne rokām taisītu, uzcelt.”” ¹

1. Ebr.9,11.

⁵⁹ Un arī šī viņu liecība nebija vienāda.

⁶⁰ Un tas augstais priesteris cēlās viņu vidū, jautāja Jēzum un sacīja: “Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?”

⁶¹ Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nenieka. Un atkal tas augstais priesteris Viņam jautāja un uz Viņu sacīja: “Vai Tu esi Kristus, tā Augsti teicamā Dēls?” ¹

1. 15,5. Dāv.dz.40,17.

⁶² Bet Jēzus sacīja: “Es tas esmu. Un jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” ¹

1. 13,26.

⁶³ Tad tas augstais priesteris saplēsa savus svārkus un sacīja: “Kam vēl vajag liecinieku?

⁶⁴ Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?” Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.

⁶⁵ Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: “Uzmini mūs, pravietis būdams.” Un tie sulaiņi Viņam sita vaigā. ¹

1. 10,34. 15,19.

⁶⁶ Un kad Pēteris priekšnamā bija, tad viena no tā augstā priestera kalponēm nāca, ¹

1. Lūk.22,55.

⁶⁷ Un redzēja, ka Pēteris sildījās, un to uzlūkoja un sacīja: “Tu arīdzan biji pie Tā Jēzus no Nacaretes.” ¹

1. 10,47. Jāņ.1,46.

⁶⁸ Bet viņš liedzās, sacīdams: “Es Viņu nepazīstu, nedz zinu, ko tu runā.” Un tas izgāja no tā priekšnama. Un gailis dziedāja.

⁶⁹ Un tā meita to atkal redzēja un iesāka sacīt uz tiem, kas klāt stāvēja: “Šis ir viens no tiem.”

⁷⁰ Bet tas atkal liedzās. Un par mazu brīdi tie, kas apkārt stāvēja, atkal uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi Galilejs, un tava valoda tiem ir līdzīga.” ¹

1. Jāņ.7,52.

⁷¹ Un tas sāka nolādēties un nodievoties: “Es nepazīstu To Cilvēku, par ko jūs runājiet.”

⁷² Un gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris pieminēja to vārdu, ko Jēzus uz to bija sacījis: “Pirms nekā gailis divreiz dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi;” un viņš iesāka raudāt. ¹

1. p.30.

¹ Un tūlit no rīta tie augstie priesteri ar tiem vecajiem un rakstu mācītājiem un visa tā augstā tiesa sarunājās, un tie sēja Jēzu, noveda un nodeva Viņu Pilatum. ¹

1. Lūk.23,1.

² Un Pilatus Viņam jautāja: “Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: “Tu to saki.” ¹

1. Jāņ.18,33. Mat.26,64.

³ Un tie augstie priesteri Viņu gauži apsūdzēja.

⁴ Bet Pilatus Viņam atkal vaicāja sacīdams: “Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik gauži tie Tevi apsūdz!”

⁵ Bet Jēzus neatbildēja vairs nenieka, tā ka Pilatus brīnījās.

⁶ Bet uz svētkiem tas viņiem atlaida vienu cietumnieku, kuru tie prasīja.

⁷ Bet tur bija viens ar vārdu Baraba, gūstīts ar tiem dumpiniekiem, kas dumpī vienu bija nokāvuši.

⁸ Un tie ļaudis augšā sanākuši iesāka prasīt, ka tiem tā darītu, kā allažiņ.

⁹ Bet Pilatus tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs gribat, ka es jums To Jūdu ķēniņu atlaižu?”

¹⁰ Jo viņš zināja, ka tie augstie priesteri To no skaudības bija nodevuši.

¹¹ Bet tie augstie priesteri tiem ļaudīm piekodināja, lai labāki tiem atlaistu to Barabu.

¹² Bet Pilatus atbildēja un atkal uz tiem sacīja: “Ko tad jūs gribat, lai daru Tam, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?”

¹³ Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā.”

¹⁴ Bet Pilatus uz tiem sacīja: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca: “Sit Viņu krustā.”

¹⁵ Bet Pilatus gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists.

¹⁶ Bet tie karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu to pulku. ¹

1. Jāņ.19,1. Mat.27,27.

¹⁷ Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu.

¹⁸ Un tie iesāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!”

¹⁹ Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza. ¹

1. 14,65.

²⁰ Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka to sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu. ¹

1. Lūk.23,26.

²¹ Un tie spieda kādu, kas no lauka nākdams garām gāja, Sīmani no Kirenes, Aleksandera un Rufa tēvu, ka Viņa krustu nestu. ¹

1. Rom.16,13.

²² Un tie Viņu noveda pie tās vietas Golgata, tas ir tulkots: pieres vieta.

²³ Un Viņam deva dzert vīnu, ar mirrēm sajauktu, bet Viņš to neņēma.

²⁴ Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu. ¹

1. Dāv.dz.22,19.

²⁵ Un tā bija tā trešā stunda, un Viņu sita krustā. ¹

1. Jāņ.19,14.

²⁶ Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: Tas Jūdu Ķēniņš.

²⁷ Un līdz ar Viņu sita krustā divas slepkavas, vienu pa labo, otru pa kreiso roku.

²⁸ Un tie raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.” ¹

1. Jes.53,12.

²⁹ Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja savas galvas un sacīja: “Raugi, kā Tu Dieva namu noplēsi un to uztaisi trejās dienās. ¹

1. 14,58.

³⁰ Palīdzies pats un kāpi no krusta zemē.”

³¹ Tāpat arīdzan tie augstie priesteri ar tiem rakstu mācītājiem Viņu apmēdīja un sacīja: “Citus Viņš pestījis, Sevi pašu Viņš nevar pestīt.

³² Lai nu Kristus, tas Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja. ¹

1. p.2,26. Jāņ.1,49. 20,29.

³³ Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai.

³⁴ Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: “Eli, Eli, lama zabaktani!” Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis? ¹

1. Dāv.dz.22,2.

³⁵ Un citi no tiem, kas tur klāt stāvēja, kad to dzirdēja, sacīja: “Redzi, Viņš sauc Eliju.”

³⁶ Bet viens tecēja un pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri un Viņu dzirdināja sacīdams: “Laidiet, redzēsim, vai Elija nāks un Viņu noņems.”

³⁷ Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida. ¹

1. Mat.27,50.

³⁸ Un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei.

³⁹ Bet tas virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam it pretī, redzēdams, ka Viņš tā brēkdams garu bija izlaidis, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” ¹

1. Mat.27,54.

⁴⁰ Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Madaļa un Marija, tā jaunākā, Jēkaba un Jāzepa māte, un Salome, ¹

1. Mat.27,55.

⁴¹ Kas arīdzan, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas, un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi.

⁴² Un tās sataisāmās dienas vakarā, tas ir tai svētā vakarā, ¹

1. Lūk.23,50. Jāņ.19,14.31.

⁴³ Jāzeps no Arimatijas, viens godīgs runas kungs, kas pats arīdzan uz Dieva valstību gaidīja, nāca un iegāja droši pie Pilatus un izlūdzās Jēzus miesas. ¹

1. Lūk.23,50.51.

⁴⁴ Bet Pilatus brīnījās, ka Tas jau bija nomiris, un to kapteini aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš nomiris?

⁴⁵ Un no tā kapteiņa izklausinājis, viņš Jāzepam Jēzus miesas atvēlēja.

⁴⁶ Un tas smalku audekli pircis, Viņu noņēma un ietina tai smalkā audeklī un Viņu ielika kapā, kas klintī bija izcirsts, un pievēla akmeni priekš tā kapa durvīm.

⁴⁷ Bet Marija Madaļa un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur Tas tapa nolikts. ¹

1. p.40.

¹ Un kad tā svēta diena bija pagājusi, tad Marija Madaļa un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmas zāles, ka tās nāktu un Viņu svaidītu. ¹

1. 14,8. 15,40. Lūk.23,56. 24,1. 1Moz.50,2.

² Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās nāca pie kapa, ¹

1. 1Kor.16,2.

³ Un runāja savā starpā: “Kas mums to akmeni novels no kapa durvīm?”

⁴ Un paskatīdamās tās redzēja, ka tas akmens bija novelts; jo tas bija ļoti liels. ¹

1. Mat.28,2.

⁵ Un kapā iegājušas tās redzēja vienu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu baltās garās drēbēs. Un tās izbijās.

⁶ Bet viņš uz tām sacīja: “Neizbīstaties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Tas ir augšām cēlies un nav šeitan. Redziet še to vietu, kur Viņu nolika. ¹

1. 14,67. Mat.28,5.

⁷ Bet noejat un sakāt to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jūsu priekšā noies uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums ir sacījis.” ¹

1. 14,28. Lūk.24,34.

⁸ Un tās steigšus izgāja ārā un bēga no tā kapa, jo drebēšana un bailība tām bija uzgājusi, un nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.

⁹ Bet kad Viņš bija uzcēlies pirmajā nedēļas dienā it agri, tad Viņš parādījās papriekš Marijai Madaļai, no kuras Viņš septiņus velnus bija izdzinis. ¹

1. Jāņ.20,11-18. Lūk.8,2.

¹⁰ Šī gāja un pasludināja tiem mācekļiem, kas bija noskumuši un raudāja.

¹¹ Un šie dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un no tās redzēts, neticēja. ¹

1. Lūk.24,11.

¹² Bet pēc tam, kad divi no tiem staigāja, Jēzus tiem uz lauku ejot parādījās citā ģīmī. ¹

1. Lūk.24,13-35.

¹³ Un tie arīdzan nogājuši to tiem citiem pasludināja, un tie arī viņiem neticēja. ¹

1. Lūk.24,37.41.

¹⁴ Visupēc Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un sirds cietību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšām celšanās Viņu jau bija redzējuši. ¹

1. Lūk.24,36. Jāņ.20,27.

¹⁵ Un Viņš uz tiem sacīja: “Ejat pa visu pasauli un pasludinājiet evaņģēliju visai radībai. ¹

1. 13,10. Mat.28,19. 24,14. Kol.1,23. Rom.8,19.

¹⁶ Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts. ¹

1. Jāņ.3,18. Ap.darb.2,38.

¹⁷ Bet šīs zīmes tiem ticīgiem ies līdz: Manā Vārdā tie velnus izdzīs, jaunām mēlēm runās, ¹

1. Ap.darb.2,4. 10,46. 16,18.

¹⁸ Čūskas aizdzīs; un kad tie kādas nāvīgas zāles dzers, tad tas tiem nekaitēs. Uz neveseliem tie rokas uzliks, un tad viņi kļūs veseli.” ¹

1. Ap.darb.28,3. Lūk.10,19. 2Ķēn.4,40. Jēk.5,14.

¹⁹ Un Tas Kungs, kad Tas ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. ¹

1. Lūk.24,50. Jāņ.6,62. Dāv.dz.47,6. Ebr.1,3.13. 8,1.

²⁰ Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem palīdzēja strādāt un to vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm. ¹

1. p.17. Ap.darb.3,16. 5,15. 14,3. Ebr.2,4.