¹ Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.

² Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas. ¹

1. 27,5. 31,11.

³ Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus, ¹

1. 59,8. 120,4.

⁴ Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas. ¹

1. 11,2.

⁵ Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs? ¹

1. 94,7.

⁶ Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.

⁷ Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.

⁸ Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs. ¹

1. 22,8. 141,10.

⁹ Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.

¹⁰ Tas taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies.