¹ Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, Jedutunam. Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no Viņa nāk mana pestīšana. ¹

1. 37,7. 39,1.

² Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos. ¹

1. 62,7.

³ Cik ilgi jūs visi vienam krītat virsū, to satrieciet kā ielīkušu sienu un iedauzītu mūri? ¹

1. Jes.30,13.

⁴ Viņi uz to vien domā, viņu nogāzt no viņa godības; tiem patīk meli; ar savu muti tie svētī, bet sirds dziļumā tie lād. (Sela.) ¹

1. 28,3.

⁵ Tiešām, mana dvēsele, esi klusu uz Dievu, jo no Viņa ir mana cerība.

⁶ Viņš vien ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es nešaubīšos, ¹

1. 18,2.

⁷ Pie Dieva ir mana pestīšana un mans gods, mana stipruma klints, mana cerība stāv uz Dievu. ¹

1. 3,4.

⁸ Cerējiet uz Viņu vienmēr, jūs ļautiņi, izgāziet savu sirdi Viņa priekšā; Dievs mums ir par patvērumu. (Sela.) ¹

1. 42,5. 1Sam.1,15.

⁹ Tiešām, cilvēku bērni nav nekas, lieli ļaudis ir nelietība; uz svariem likti tie kopā būtu vieglāki nekā vējš. ¹

1. 4,3. 146,3.4.

¹⁰ Nepaļaujaties uz netaisnību un uz laupījumu neliekat tukšu cerību; kad bagātība vairojās, tad nedodaties uz to ar savu sirdi. ¹

1. 49,7. 1Tim.6,9.17.

¹¹ Dievs vienu vārdu ir runājis, to dažkārt esmu dzirdējis, ka Dievs ir varens. ¹

1. Ījab.39,35.

¹² Un Tu, ak Kungs, esi žēlīgs, jo Tu maksā ikvienam pēc viņa darba. ¹

1. Mat.16,27. Rom.2,6.