¹ Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu. ¹

1. 50,7. 73,1. 81,9.

² Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem. ¹

1. 49,5. Mat.13,35. Eceh.17,2.

³ Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, ¹

1. 44,2.

⁴ To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.

⁵ Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem. ¹

1. 2Moz.12,26. 5Moz.4,9. 8,2.

⁶ Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem. ¹

1. 5Moz.4,10. 6,7. 11,19.

⁷ Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;

⁸ Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva. ¹

1. 5Moz.32,5.

⁹ Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā. ¹

1. Soģ.12,1.

¹⁰ Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,

¹¹ Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.

¹² Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā. ¹

1. 4Moz.13,23. Jes.19,11.

¹³ Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu; ¹

1. 106,9. 2Moz.15,8.

¹⁴ Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu. ¹

1. 2Moz.13,21. 14,19.

¹⁵ Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem. ¹

1. 2Moz.17,6. 4Moz.20,11.

¹⁶ Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm. ¹

1. 105,41.

¹⁷ Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī, ¹

1. 5Moz.9,7.

¹⁸ Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei, ¹

1. 2Moz.16,2.3. 4Moz.11,4-6. 21,5.

¹⁹ Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?

²⁰ Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?

²¹ Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli. ¹

1. 4Moz.11,1.

²² Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu. ¹

1. 78,32.

²³ Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis, ¹

1. 2Ķēn.7,2.

²⁴ Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm. ¹

1. 105,40. 2Moz.16,14. 4Moz.11,7. Jāņ.6,31.

²⁵ Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. ¹

1. 1Kor.10,3.

²⁶ Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku, ¹

1. 2Moz.10,13.

²⁷ Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis, ¹

1. 2Moz.16,13. 4Moz.11,31.

²⁸ Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.

²⁹ Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības. ¹

1. 106,15.

³⁰ Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē, ¹

1. 4Moz.11,33.

³¹ Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.

³² Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem. ¹

1. 4Moz.14,11.

³³ Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā. ¹

1. 90. 4Moz.14,29. 5Moz.2,1.14.

³⁴ Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu, ¹

1. Jes.26,16.

³⁵ Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.

³⁶ Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.

³⁷ Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā. ¹

1. 78,8.

³⁸ Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.

³⁹ Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas. ¹

1. 103,13.14. Ījab.7,7.

⁴⁰ Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā! ¹

1. 78,17.

⁴¹ Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.

⁴² Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,

⁴³ Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā, ¹

1. 78,12.

⁴⁴ Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert, ¹

1. 2Moz.7,17.

⁴⁵ Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja, ¹

1. 2Moz.8,2.21.

⁴⁶ Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem, ¹

1. 2Moz.10,4.

⁴⁷ Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem, ¹

1. 2Moz.9,22. 1Ķēn.10,27.

⁴⁸ Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem, ¹

1. 2Moz.9,18.25.

⁴⁹ Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,

⁵⁰ Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim, ¹

1. 2Moz.9,3.8.

⁵¹ Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos, ¹

1. 105,36. 2Moz.11,5. 12,29.30.

⁵² Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku, ¹

1. 77,21. 2Moz.12,37. 14,22. Jes.63,11.

⁵³ Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja. ¹

1. 2Moz.14,13.28.

⁵⁴ Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi. ¹

1. 78,68. 2Moz.15,17. 5Moz.3,25.

⁵⁵ Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās. ¹

1. 44,3. Joz.17,5.14.

⁵⁶ Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības, ¹

1. 5Moz.6,16.

⁵⁷ Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops, ¹

1. 78,9. 2Sam.1,22. Hoz.7,16.

⁵⁸ Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm. ¹

1. 2Moz.32,16.21. 1Ķēn.14,23.

⁵⁹ Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba. ¹

1. 78,21.

⁶⁰ Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā. ¹

1. 1Sam.1,3. Jer.7,12.

⁶¹ Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā; ¹

1. 1Sam.4,11.21. 2Laik.6,41.

⁶² Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.

⁶³ Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.

⁶⁴ Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja. ¹

1. 1Sam.4,17.20. Ījab.27,15.

⁶⁵ Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris, ¹

1. 44,24.

⁶⁶ Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem, ¹

1. 1Sam.5,6.9.12.

⁶⁷ Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti, ¹

1. 78,60.

⁶⁸ Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja; ¹

1. 48,3. 68,17. 76,3.

⁶⁹ Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.

⁷⁰ Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem, ¹

1. 1Sam.16,11. 17,34.

⁷¹ No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību. ¹

1. 1Sam.16,11.

⁷² Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku. ¹

1. 2Sam.8,15. Eceh.34,23.