¹ Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā. ¹

1. 17,3.4. 37,1. 141,3. 1Laik.26,1.5.6.

² Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās. ¹

1. 38,14.

³ Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli:

⁴ Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu. ¹

1. 90,12. Ījab.14,5.

⁵ Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela.)

⁶ Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs. ¹

1. 49,11. Ījab.14,1.2. Lūk.12,20.

⁷ Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz Tevi.

⁸ Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu.

⁹ Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis. ¹

1. 2Sam.16,10. Mih.7,9.

¹⁰ Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma. ¹

1. 32,4.

¹¹ Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība.(Sela.) ¹

1. Ījab.4,19. Hoz.5,12. 39,5.

¹² Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi. ¹

1. 5,2.3. 1Laik.30,15. 1Ķēn.17,1. Ebr.11,13. 1Pēt.2,11.

¹³ Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu. ¹

1. Ījab.14,6. 10,20.