¹ Tāpēc nerunāsim par tām kristīgām sākuma mācībām, bet dosimies uz to pilnību, ne atkal pamatu likdami ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ar ticību uz Dievu, ¹

1. 9,14. Ap.darb.20,21. 1Kor.3,10. Gal.3,1.

² Ar mācību par kristību, par roku uzlikšanu, par miroņu augšāmcelšanos, par mūžīgu sodību. ¹

1. 9,10. Jāņ.3,25. Ap.darb.2,38. 8,17. 17,31.32. 24,15.25. (3Moz.8,14. 4Moz.27,18.)

³ Arī to mēs darīsim, ja tikai Dievs to ļauj. ¹

1. p.7. 5,11.

⁴ Jo tas nevar būt, ka tie, kas vienreiz bijuši apgaismoti un baudījuši tās debesu dāvanas un daļu dabūjuši pie Tā Svētā Gara, ¹

1. 10,26.32. Jāņ.4,10. 1Pēt.2,3.

⁵ Un baudījuši to labo Dieva vārdu un tās nākamās pasaules spēkus, ¹

1. 2,5. Jes.52,7. (Jer.33,14.)

⁶ Un atkāpjas, ka tie atkal varētu tapt atjaunoti uz atgriešanos no grēkiem, jo tie Dieva Dēlu sev atkal krustā sit un liek smieklā. ¹

1. 10,29. (12,17.) 2Pēt.2,20.21.

⁷ Jo tā zeme, kas iedzer to daudzkārt līstošo lietu un nes derīgu zāli tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, tā dabū svētību no Dieva. ¹

1. 5Moz.11,11. Jes.55,10. 2Pēt.1,3-8.

⁸ Bet kas ērkšķus un dadžus nes, tā ir nederīga, un tai lāsts ir tuvu, un gals degšanā. ¹

1. 10,27. 1Moz.3,18. 5Moz.29,23. 2Sam.23,6.7. Jes.5,6. 2Tim.3,8.

⁹ Bet no jums, mīļie, mēs ceram ko labāku, un ka dzīsities pēc pestīšanas, jebšu tā runājam. ¹

1. 2Kor.7,16. Gal.5.10.

¹⁰ Jo Dievs nav netaisns, ka Viņš aizmirstu jūsu darbu un to mīlestību, ko esat parādījuši pie Viņa vārda, kad jūs tiem svētiem kalpojāt un vēl kalpojiet. ¹

1. 10,33. Mal.3,16. 1Tes.1,3. Parād.2,2.19. (Tit.3,14.)

¹¹ Bet mēs gribam, ka ikviens no jums parāda to pašu uzcītību uz cerības pilnību līdz galam; ¹

1. 3,6.14.

¹² Lai jūs netopat kūtri, bet tiem dzenaties pakaļ, kas caur ticību un pacietīgu gaidīšanu iemanto tās apsolīšanas. ¹

1. 5,11. 13,7.

¹³ Jo kad Dievs Ābrahāmam to apsolīšanu deva, un kad Viņš nevarēja pie nekāda lielāka zvērēt, tad Viņš zvērēja pie Sevis paša, ¹

1. Jes.45,23.

¹⁴ Sacīdams: patiesi, Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. ¹

1. 1Moz.22,16.17.

¹⁵ Un tā Ābrahāms pacietīgi gaidīdams to dabūja, kas bija apsolīts. ¹

1. 10,36. Jēk.5,7.8.

¹⁶ Jo cilvēki zvēr pie kāda lielāka nekā viņi paši, un zvērēšana viņiem nobeidz visu strīdu un ir par apstiprināšanu. ¹

1. 2Moz.22,11. (Sak.18,18.)

¹⁷ Tad nu Dievs, gribēdams tiem apsolīšanas mantiniekiem Savu nepārvēršamo padomu jo skaidri parādīt, zvērēdams vidū nācis; ¹

1. 11,9. Lūk.1,73.

¹⁸ Ka mēs caur divām nepārvēršamām lietām - jo nevar būt, ka Dievs melotu - dabūtu stipru iepriecināšanu, mēs, kas steidzamies to solīto cerību saņemt; ¹

1. Rom.3,4. Tit.1,2.

¹⁹ Tā mums ir tā kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs, kas ieķerās priekškaramā auta iekšpusē. ¹

1. 9,3.24.

²⁰ Kur Jēzus kā priekštecētājs par mums ir iegājis, pēc Melhizedeka kārtas par augstu priesteri palicis uz mūžību. ¹

1. 2,10. 4,14. 5,6. 10,20. 12,2.