¹ Un Viņš atkal iegāja baznīcā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. ¹

1. 1,21. Lūk.6,6.

² Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš svētdienā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.

³ Un Viņš sacīja tam cilvēkam, kam tā nokaltusi roka bija: “Nāc te šurp.”

⁴ Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir brīv svētdienā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie stāvēja klusu.

⁵ Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra. ¹

1. Jāņ.11,33.

⁶ Un tie farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Hērodus sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu. ¹

1. 8,15. Lūk.3,1. Mat.22,16.

⁷ Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas un Jūdu zemes Viņam gāja pakaļ.

⁸ Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jardānes un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa.

⁹ Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie Viņu nemāktu.

¹⁰ Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu.

¹¹ Un tie nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.” ¹

1. 1,34. 9,20. Lūk.4,41. Jēk.2,19.

¹² Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu. ¹

1. 1,25.

¹³ Un Viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. ¹

1. Mat.5,1. Jāņ.15,16.19. Ap.darb.1,2.

¹⁴ Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, ¹

1. Lūk.6,13. Ap.darb.1,21.22. Mat.10,5.

¹⁵ Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt. ¹

1. Mat.10,1.

¹⁶ Un Viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris; ¹

1. Jāņ.1,42.

¹⁷ Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni; ¹

1. Lūk.9,54. (Dāv.dz.68,34.)

¹⁸ Un Andreju un Filipu un Bērtuli un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kānas,

¹⁹ Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.

²⁰ Un tie nāca mājās. Un tie ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst. ¹

1. 2,1. 6,31.

²¹ Un kad tie(savējie), kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.” ¹

1. p.31.

²² Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.” ¹

1. Mat.11,18. Jāņ.8,48. Lūk.11,15.

²³ Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “Kā var sātans sātanu izdzīt? ¹

1. Mat.12,25.

²⁴ Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.

²⁵ Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt.

²⁶ Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klātu.

²⁷ Bet neviens nevar tā varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš to vareno nesaista un tad viņa namu laupa.

²⁸ Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo;

²⁹ Bet kas To Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.”

³⁰ Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.” ¹

1. p.22.

³¹ Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. ¹

1. p.21. Lūk.8,19.

³² Un tie ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.”

³³ Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?”

³⁴ Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi.

³⁵ Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”