¹ Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā. ¹

1. Lūk.8,26.

² Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;

³ Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.

⁴ Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.

⁵ Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.

⁶ Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē ¹

1. 3,11.

⁷ Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!” ¹

1. 1,24.

⁸ Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.”

⁹ Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.” ¹

1. Mat.26,53. Lūk.8,2.

¹⁰ Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.

¹¹ Bet tur pie tā kalna bija liels cūku pulks ganos.

¹² Un visi tie velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.”

¹³ Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divtūkstoš) un noslīka jūrā.

¹⁴ Un tie cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.

¹⁵ Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās. ¹

1. p.9.

¹⁶ Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.

¹⁷ Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.

¹⁸ Un kad Viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.

¹⁹ Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.” ¹

1. Dāv.dz.126,3.

²⁰ Un tas nogāja un sāka sludināt pa tām desmit pilsētām, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. ¹

1. 7,31.

²¹ Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.

²² Un redzi, tad nāca viens no tiem baznīcas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām, ¹

1. Lūk.8,40.

²³ Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.” ¹

1. 7,32.

²⁴ Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda.

²⁵ Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus bija asinssērga.

²⁶ Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi.

²⁷ Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.

²⁸ Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” ¹

1. 6,56. Lūk.6,19.

²⁹ Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta. ¹

1. 3Moz.20,18.

³⁰ Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”

³¹ Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka tie ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” ¹

1. p.24.

³² Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi.

³³ Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica.

³⁴ Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.” ¹

1. 10,52.

³⁵ Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu To Mācītāju vēl apgrūtini.”

³⁶ Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz to baznīcas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!” ¹

1. Jāņ.14,1.

³⁷ Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. ¹

1. Lūk.8,51.

³⁸ Un Viņš nāca tā baznīcas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.

³⁹ Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.” ¹

1. Jāņ.11,11.

⁴⁰ Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja.

⁴¹ Un Viņš satvēra tā bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšām!” ¹

1. Lūk.7,14.

⁴² Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.

⁴³ Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst. ¹

1. 1,44.