¹ Tad rakstu mācītāji un farizeji no Jeruzālemes nāca pie Jēzus sacīdami: ¹

1. Mark.7,1.

² “Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie savas rokas nemazgā, kad maizi ēd.” ¹

1. 12,2. 5,21.27. 5Moz.4,2. Lūk.11,38.

³ Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kāpēc jūs arīdzan pārkāpjat Dieva bauslību caur saviem likumiem?

⁴ Jo Dievs ir pavēlējis un sacījis: “Godā savu tēvu un māti!” Un: “Kas savu tēvu vai māti lād, tam būs mirt.” ¹

1. 2Moz.20,12. 21,17. 1Tim.5,4.

⁵ Bet jūs māciet, ja kas sakot uz tēvu vai māti: “Kas tev no manis varētu par labu nākt, tas lai ir Dievam par upuri!” tas labi darot. Tāds tiešām savu tēvu un savu māti negodās. ¹

1. 4Moz.30,4-6. Sak.28,24.

⁶ Tad jūs nu Dieva bauslību nicināt caur saviem likumiem.

⁷ Jūs liekuļi, pareizi Jesaja par jums sludinājis sacīdams: ¹

1. Jes.29,13. (Eceh.33,31.)

⁸ “Šie ļaudis pie Manis turas ar savu muti un godā Mani ar savām lūpām; bet viņu sirds ir tālu no Manis nost.

⁹ Bet velti tie Mani cienī, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles,”” ¹

1. Kol.2,21.22. (Jāņ.5,44. 12,43.)

¹⁰ Un Viņš tos ļaudis pieaicinājis uz tiem sacīja: “Klausāties un saprotiet.

¹¹ Kas mutē ieiet, tas cilvēku nesagāna; bet kas no mutes iziet, tas cilvēku sagāna.” ¹

1. 12,34. 1Tim.4,4. Kol.2,16. (Jēk.3,1-12.)

¹² Tad Viņa mācekļi piegājuši sacīja uz Viņu: “Vai Tu zini, ka tie farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, apgrēcību ņēmuši?”

¹³ Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, taps izrauti ar saknēm.

¹⁴ Atstājiet no tiem; tie ir akli aklu ceļa rādītāji; bet ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi kritīs bedrē.” ¹

1. 23,16. Lūk.6,39. Jāņ.9,10. Jes.9,16. 29,11.

¹⁵ Tad Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: “Izstāsti mums šo līdzību.” ¹

1. p.11. 13,36.

¹⁶ Un Jēzus sacīja: “Vai tad ir jūs vēl esat nesaprašas?

¹⁷ Vai jūs vēl nenomanāt, ka viss, kas mutē ieiet tas noiet vēderā un top izmests caur vēderu. ¹

1. 1Kor.6,13.

¹⁸ Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas cilvēku sagāna. ¹

1. 12,34.

¹⁹ Un no sirds nāk ļaunas domas, slepkavības, laulības pārkāpšanas, maucības, zādzības, nepatiesas liecības, zaimošanas. ¹

1. 9,4. 1Moz.8,21.

²⁰ Viss tas cilvēku sagāna; bet nemazgātām rokām ēst tas cilvēku nesagāna.”

²¹ Un no turienes izgājis, Jēzus atkāpās pret Tirus un Sidonas robežām. ¹

1. 14,34. Mark.7,24.

²² Un redzi, viena Kanaāniešu sieva, no tām pašām robežām izgājusi, uz Viņu sauca sacīdama: “Ak Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani; mana meita top no velna nežēlīgi vārdzināta.” ¹

1. 20,30.

²³ Un Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši Viņu lūdza un sacīja: “Atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.” ¹

1. Lūk.18,5.

²⁴ Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es neesmu sūtīts kā vien pie tām pazudušām avīm no Israēla cilts.” ¹

1. 10,6. Rom.15,8.

²⁵ Bet tā nāca, metās zemē priekš Viņa un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”

²⁶ Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājās, bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.” ¹

1. 7,6. Parād.22,15.

²⁷ Viņa sacīja: “Tā ir gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no tām drusciņām, kas no viņu kungu galda nokrīt.” ¹

1. Lūk.16,21.

²⁸ Tad Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ak sieva, tava ticība ir liela; lai tev notiek, kā tu gribi;” un viņas meita tapa vesela tai pašā stundā. ¹

1. 8,10.13.

²⁹ Un Jēzus aizgāja no turienes un nāca pie Galilejas jūras, un uzkāpa kalnā un tur apsēdās.

³⁰ Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda līdz tizlus, aklus, mēmus, kropļus un daudz citus, un nometa tos Jēzum pie kājām, un Viņš tos dziedināja. ¹

1. 4,24. Mark.7,31.

³¹ Tā ka tie ļaudis brīnījās, kad redzēja mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un teica Israēla Dievu. ¹

1. 11,5. 9,33.

³² Un Jēzus, Savus mācekļus pie Sevis aicinājis, sacīja: “Mana sirds par tiem ļaudīm, iežēlojās, jo tie nu trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst; un Es tos negribu atlaist neēdušus, ka tie uz ceļa nenonīkst badā.” ¹

1. Mark.8,1.

³³ Un Viņa mācekļi uz To sacīja: “Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, ka pieēdinājām tādu pulku ļaužu?” ¹

1. 14,17. 4Moz.11,13.

³⁴ Un Jēzus uz tiem sacīja: “Cik jums maizes?” Tie sacīja: “Septiņas un maz zivtiņu.”

³⁵ Un Viņš tiem ļaudīm lika pie zemes apsēsties.

³⁶ Un tās septiņas maizes un tās zivis ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un deva Saviem mācekļiem, un tie mācekļi tiem ļaudīm. ¹

1. 14,19. 26,26. 1Sam.9,13. 1Tim.4,4. 1Jāņ.6,23.

³⁷ Un tie visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām septiņus kurvjus pilnus. ¹

1. 14,20.

³⁸ Un to, kas bija ēduši, bija četrtūkstoš vīri, bez sievām un bērniem.

³⁹ Un Viņš tos ļaudis atlaidis, kāpa laivā un nāca uz Magdaļas robežām.