¹ Jēzus nu sešas dienas priekš Lieldienas nāca uz Betaniju, kur Lāzarus bija, kas bija miris, un ko Viņš uzmodinājis no miroņiem. ¹

1. 11,1.43. Mat.26,6.

² Tad tie Viņam tur mielastu sataisīja, un Marta kalpoja; un Lāzarus bija viens no tiem, kas ar Viņu pie galda sēdēja. ¹

1. Lūk.10,39.40.

³ Bet Marija, vienu mārciņu ļoti dārgas un it tīras nardu eļļu ņēmusi, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja Viņa kājas ar saviem matiem. Un tas nams tapa pilns no tās zāļu smaržas. ¹

1. Lūk.7,38.

⁴ Tad viens no Viņa mācekļiem, Jūdas Sīmaņa dēls Iskariots, kas pēc tam Viņu nodeva, saka: ¹

1. 6,71. 13,26. 18,2.

⁵ “Kādēļ šī nardu eļļa nav pārdota par trīs simt grašiem, un tas nav dots nabagiem?” ¹

1. 6,7.

⁶ Bet to viņš nesacīja, tāpēc ka viņam par nabagiem rūpēja, bet tāpēc ka viņš bija zaglis un to maku turēja, un nesa, kas tapa dots. ¹

1. 13,29. Lūk.8,3.

⁷ Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu mierā, viņa to uz Manu bēru dienu ir pataupījusi. ¹

1. Mat.26,12.

⁸ Jo nabagi ir vienmēr pie jums, bet Es neesmu vienmēr pie jums.” ¹

1. 5Moz.15,11.

⁹ Tad liels pulks Jūdu ļaužu nomanīja Viņu tur esam, un nāca ne vien Jēzus dēļ, bet ka tie arī redzētu Lāzaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. ¹

1. p.1.

¹⁰ Un tie augstie priesteri sarunājās, arī Lāzaru nokaut; ¹

1. 11,47.

¹¹ Jo viņa dēļ daudz Jūdu nogāja un ticēja uz Jēzu. ¹

1. 11,45.

¹² Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzālemi, ¹

1. 11,56. Mat.21,8.

¹³ Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja Viņam pretī un kliedza: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, tas Israēla Ķēniņš.” ¹

1. 1,49. 3Moz.23,40. Dāv.dz.118,25.26.

¹⁴ Un jaunu ēzeli atradis, Jēzus sēdās virsū, tā kā rakstīts: ¹

1. Mat.21,1. Zaha.9,9.

¹⁵ “Nebīsties, tu Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa.”

¹⁶ Bet to Viņa mācekļi no iesākuma nesaprata. Bet kad Jēzus bija pagodināts, tad tie atgādinājās, ka tas par Viņu bija rakstīts, un ka tie Viņam to bija darījuši. ¹

1. 2,22. 7,39.

¹⁷ Jo tie ļaudis, kas pie Viņa bija, apliecināja, ka Viņš Lāzaru bija izsaucis no kapa un to uzmodinājis no miroņiem. ¹

1. 11,45. Lūk.19,37.

¹⁸ Tādēļ arīdzan tie ļaudis Viņam pretī gāja, kad tie bija dzirdējuši, ka Viņš šo brīnuma zīmi bija darījis.

¹⁹ Tad tie farizeji savā starpā sacīja: ”Jūs redzat, ka jūs neko nespējat! Redzi, visa pasaule Viņam iet pakaļ.” ¹

1. 3,26. 11,48.50. Mark.1,37.

²⁰ Un tur bija kādi Grieķi no tiem, kas uz svētkiem bija nākuši, Dievu pielūgt. ¹

1. 7,35. Ap.darb.8,27.

²¹ Šie gāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas iekš Galilejas, un viņu lūdza sacīdami: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt.” ¹

1. 1,44. Mat.11,21. Lūk.19,3.

²² Filips nāk un to saka Andrejam, un Andrejs un Filips to saka Jēzum.

²³ Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: “Tā stunda ir nākusi, ka Tas Cilvēka Dēls top pagodināts. ¹

1. 13,32. 17,1.

²⁴ Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja tas kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš nomirst, tad tas nes daudz augļus. ¹

1. 1Kor.15,36.

²⁵ Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu. ¹

1. Lūk.17,33.

²⁶ Ja kas Man grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ; un kur Es būšu, tur arī Mans kalps būs; un ja kas Man kalpos, to Mans Tēvs cienīs. ¹

1. 14,3. Lūk.9,23.

²⁷ Tagad Mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas! Bet tāpēc Es uz šo stundu esmu nācis. ¹

1. Mat.26,38. Mark.14,35.

²⁸ Tēvs, pagodini Savu vārdu.” Tad balss no debesīm nāca: “Es To esmu pagodinājis un To atkal pagodināšu.” ¹

1. Mat.3,17.

²⁹ Tad tie ļaudis, kas tur stāvēja, to dzirdējuši, sacīja: “Pērkons rūca!” Citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu runājis.” ¹

1. Ap.darb.23,9.

³⁰ Jēzus atbildēja un sacīja: “Šī balss ne Manis, bet jūsu dēļ ir notikusi. ¹

1. p.44. 11,42.

³¹ Tagad ir šīs pasaules tiesa; tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā. ¹

1. 9,39. 14,30. 16,11. Kol.2,15. (2Kor.4,4.)

³² Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” ¹

1. 3,14. 6,44. 8,28. 11,52.

³³ Bet to Viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē Viņam bija mirt. ¹

1. 18,32.

³⁴ Tad tie ļaudis Viņam atbildēja: “Mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristum būs palikt mūžīgi, un kā Tu saki, ka Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam? Kurš ir šis Cilvēka dēls?” ¹

1. Dāv.dz.45,7. 72,7.17. 110,4. Dan.7,13.14.

³⁵ Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Gaišums vēl mazu brīdi pie jums ir. Staigājiet, kamēr jums vēl ir gaišums, ka tumsība jūs neaizņem. Un kas tumsībā staigā, tas nezina, uz kurieni tas iet. ¹

1. p.46. 7,33. 11,9.10. Jer.13,16.

³⁶ Ticait uz to gaišumu, kamēr jums vēl ir tas gaišums, ka jūs paliekat par gaismas bērniem.” ¹

1. Lūk.16,8.

³⁷ To Jēzus runāja un aizgāja un no tiem paslēpās. Un jebšu Viņš tik daudz brīnuma zīmes viņu priekšā bija darījis, tomēr tie neticēja uz Viņu, ¹

1. 7,31. Mat.23,39. Ap.darb.2,22.

³⁸ Ka pravieša Jesajas vārds piepildītos, ko viņš ir sacījis: “Kungs, kas mūsu sludināšanai ticējis, un kam Tā Kunga elkonis parādīts?” ¹

1. 19,24. Jes.53,1.

³⁹ Tāpēc tie nevarēja ticēt, ka Jesaja atkal ir sacījis: ¹

1. Jes.6,9.10. Mat.13,14.

⁴⁰ “Viņš viņu acis ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, ka tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.”

⁴¹ To Jesaja sacīja, kad tas Viņa godību redzēja un par Viņu runāja. ¹

1. Jes.6,1.

⁴² Tomēr arī daudz no tiem virsniekiem ticēja uz Viņu, bet to farizeju dēļ viņi to neizteica, ka netaptu izslēgti no draudzes. ¹

1. 7,48. 9,22.

⁴³ Jo tie godu pie cilvēkiem vairāk mīlēja nekā godu pie Dieva. ¹

1. 5,44. (Mat.15,9. Kol.2,23.)

⁴⁴ Un Jēzus sauca un sacīja: “Kas tic uz Mani, tas netic uz Mani, bet uz To, kas Mani sūtījis. ¹

1. 5,24.30.38. 7,16.

⁴⁵ Un kas Mani redz, tas redz To, kas Mani sūtījis. ¹

1. 8,19. 10,30. 14,9.

⁴⁶ Es, tas gaišums, esmu nācis pasaulē, lai ikkatrs, kas tic uz Mani, nepaliek tumsībā. ¹

1. p.35. 8,13.

⁴⁷ Un ja kas Manus vārdus dzird un netic, tad Es to netiesāju, jo Es neesmu nācis, pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. ¹

1. 3,17.18.

⁴⁸ Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: tas vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastara dienā. ¹

1. 3,18. 8,24.25.

⁴⁹ Jo Es no Sevis neesmu runājis, bet Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, tas Man pavēlējis, ko lai Es saku, un ko lai Es runāju. ¹

1. 5,19. 7,17. 8,26.28.35.

⁵⁰ Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvošana. Tāpēc, ko Es runāju, to Es tā runāju, kā Man Tas Tēvs ir sacījis.” ¹

1. 5,30.