¹ Un Jēzus nonācis gāja caur Jēriku. ¹

1. 18,35.

² Un redzi, tur bija viens cilvēks vārdā Zakhejs, un tas bija muitnieku virsnieks, bagāts vīrs.

³ Tas labprāt gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, un nevarēja to ļaužu dēļ, mazs būdams no auguma. ¹

1. Jāņ.12,21.

⁴ Un tas tecēja papriekš un kāpa uz meža vīģes koku, ka Viņu redzētu; jo šepat Viņam bija jāiet garām. ¹

1. 17,6.

⁵ Un tai vietā nonācis Jēzus skatījās uz augšu un to ieraudzījis, Viņš uz to sacīja: “Zakhej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien pie tevis mājas vieta jaņem.”

⁶ Un viņš steigšus nokāpa un Jēzu uzņēma ar prieku. ¹

1. Jāņ.1,12.

⁷ Un to redzēdami, visi kurnēja un sacīja: “Viņš iegājis, mājot pie grēcinieka.” ¹

1. 15,2.

⁸ Bet Zakhejs piegājis sacīja uz To Kungu: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas es došu nabagiem; un ja es kam ko novīlis, to es četrkārtīgi atdošu.” ¹

1. 2Moz.22,1.9. 4Moz.5,7. 1Sam.12,3. Eceh.33,15.

⁹ Bet Jēzus uz to sacīja: “Šodien šim namam žēlastība notikusi; jo šis arīdzan ir Ābrahāma dēls. ¹

1. 13,16. Sak.3,7.

¹⁰ Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis.” ¹

1. 15,4. Mat.18,11. 1Tim.1,15. Eceh.34,16.

¹¹ Un kad tie to klausījās, tad Viņš sacīja vēl vienu līdzību, tāpēc ka Viņš tuvu bija pie Jeruzālemes, un tiem šķita, ka Dieva valstība drīz parādīšoties. ¹

1. 17,20. 18,31.

¹² Tāpēc Viņš sacīja: “Viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt. ¹

1. Mat.25,14.

¹³ Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit podus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku.

¹⁴ Un viņa pilsētas ļaudis to ienīdēja un tam vēstnešus sūtīja pakaļ, sacīdami: mēs negribam, ka šis pār mums valda. ¹

1. Jāņ.1,11.

¹⁵ Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, - tad viņš lika aicināt savā priekšā tos kalpus, kam viņš to naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis.

¹⁶ Un tas pirmais atnāca un sacīja: kungs, tavs pods desmit podus ir piepelnījis.

¹⁷ Un viņš uz to sacīja: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu tai mazākā lietā esi bijis uzticīgs, esi valdnieks pār desmit pilsētām. ¹

1. 16,10. 1Kor.4,2.

¹⁸ Un tas otrais nāca un sacīja: kungs, tavs pods piecus podus ir pelnījis.

¹⁹ Un viņš arī uz šo sacīja: un tu būsi valdnieks pār piecām pilsētām.

²⁰ Un vēl cits nāca sacīdams: kungs, redzi, še tavs pods, ko turēju noliktu sviedru autā.

²¹ Jo es tevi bijos, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks; tu ņēmi, ko neesi licis, un pļauj, ko neesi sējis.

²² Bet viņš uz to sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu blēdīgais kalps: tu esi zinājis, mani esam bargu cilvēku un ņemam, ko neesmu licis, un pļaujam, ko neesmu sējis; ¹

1. Mat.12,37. 2Sam.1,16.

²³ Kādēļ tad tu manu sudrabu neesi devis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to būtu atprasījis ar augļiem.

²⁴ Un viņš sacīja uz tiem, kas klāt stāvēja: ņemiet viņam to podu nost un dodiet tam, kam ir desmit podi.

²⁵ Un tie uz viņu sacīja: kungs, tam jau ir desmit podi.

²⁶ Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir. ¹

1. 8,18.

²⁷ Tomēr šos manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es pār tiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet tos manā priekšā.” ¹

1. p.14.

²⁸ Un to sacījis, Viņš aizgāja projām uz Jeruzālemi. ¹

1. 18,31.

²⁹ Un notikās, kad Viņš tuvu nāca pie Betfagas un Betanijas, pie tā kalna, kas top saukts Eļļas kalns, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem ¹

1. Mat.21,1. Jāņ.12,1.

³⁰ Un sacīja: “Ejat uz to miestu, kas jūsu priekšā, un tur nākuši jūs atradīsiet kumeļu piesietu, uz kā vēl neviens nav sēdējis, to atraisiet un atvediet. ¹

1. 1Sam.6,7. 5Moz.21,3.

³¹ Un ja kas jums vaicās, kādēļ jūs to atraisiet, tad sakāt viņam: Tam Kungam tā vajag.” ¹

1. 22,11.

³² Un tie izsūtītie nogāja un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis. ¹

1. 22,13.

³³ Un kad tie to kumeļu atraisīja, tad tie, kam tas piederēja, uz tiem sacīja: “Kam jūs to kumeļu atraisiet?”

³⁴ Bet tie sacīja: “Tam Kungam to vajag.”

³⁵ Un tie to atveda pie Jēzus un, savas drēbes tam kumeļam uzlikuši, tie sēdināja Jēzu virsū.

³⁶ Un Viņam jājot tie savas drēbes paklāja uz ceļu.

³⁷ Un kad Viņš jau tuvu bija nācis, kur sāk kāpt zemē no Eļļas kalna, tad viss mācekļu pulks iesāka Dievu priecīgi teikt ar skaņu balsi par visiem tiem brīnumiem, ko tie bija redzējuši, ¹

1. Jāņ.12,9.12.

³⁸ Sacīdami: “Slavēts ir Tas Ķēniņš, kas nāk Tā Kunga Vārdā, miers debesīs un gods augstībā.” ¹

1. 2,14. Jāņ.12,13.

³⁹ Un kādi farizeji no tā pulka sacīja uz Viņu: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus.”

⁴⁰ Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Es jums saku, ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks.” ¹

1. Habak.2,11.

⁴¹ Un kad Viņš tuvu klāt nāca, tad Viņš uzlūkoja to pilsētu un raudāja par to ¹

1. Jāņ.11,35.

⁴² Sacīdams: “Kaut jel tu arī zinātu un šinī pašā un savā laikā, ko pie tava miera vajag! Bet nu tas ir apslēpts priekš tavām acīm. ¹

1. p.44. 5Moz.32,29.

⁴³ Jo tas laiks nāks pār tevi, ka tavi ienaidnieki apkārt ap tevi apmetīs ratu lēģeri, tevi apsēdēs un visās malās spaidīs, ¹

1. 23,28. Jes.29,3. Eceh.21,22. 5Moz.28,52.

⁴⁴ Un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz akmens neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.” ¹

1. 21,6. Jer.26,18.

⁴⁵ Un Viņš gāja Dieva namā un sāka izdzīt, kas tur iekšā pirka un pārdeva, ¹

1. Mat.21,12.

⁴⁶ Uz tiem sacīdams: tā ir rakstīts: “Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.” ¹

1. Jes.56,7. Jer.7,11.

⁴⁷ Un Viņš mācīja ikdienas Dieva namā. Bet tie augstie priesteri un rakstu mācītāji ar tiem ļaužu virsniekiem meklēja Viņu nokaut,

⁴⁸ Un neatrada, kā to darīt, jo visi ļaudis Viņam piekrita un To klausīja.