¹ Un viss viņu pulks cēlās un noveda Viņu pie Pilatus, ¹

1. Mat.27,1.11. Jāņ.18,21.

² Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: “Šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram metekli(nodokli) dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš.” ¹

1. 20,22. Ap.darb.17,7. Mat.17,27.

³ Un Pilatus Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “Tu to saki.” ¹

1. 22,70.

⁴ Bet Pilatus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu pie šā cilvēka.” ¹

1. Jāņ.18,38.

⁵ Bet tie tam stāvēja virsū un sacīja: “Viņš tos ļaudis skubina uz dumpi, mācīdams pa visu Jūdu zemi, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.” ¹

1. Ap.darb.10,36.

⁶ Bet kad Pilatus Galileju dzirdēja, tad tas vaicāja, vai Viņš esot no Galilejas?

⁷ Un dabūjis zināt, ka Viņš piederot apakš Hērodus tiesas, tas Viņu nosūtīja pie Hērodus, kas tanīs dienās arīdzan bija Jeruzālemē. ¹

1. 3,1.

⁸ Bet kad Hērodus Jēzu redzēja, tad tas tapa ļoti līksms. Jo tas jau sen labprāt Viņu gribēja redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. ¹

1. 9,9. 11,29.

⁹ Un tas dažādas lietas vaicāja no Viņa. Bet Viņš tam neatbildēja nenieka.

¹⁰ Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu apsūdzēja gauži.

¹¹ Bet Hērodus ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un tam baltu drēbi apvilka un to sūtīja atpakaļ pie Pilatus.

¹² Tanī dienā Pilatus un Hērodus palika par draugiem, jo papriekš tie savā starpā bija ienaidā. ¹

1. Ap.darb.4,27.

¹³ Un Pilatus, saaicinājis tos augstos priesterus un virsniekus un tos ļaudis,

¹⁴ Uz tiem sacīja: “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš tos ļaudis novēršot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā izklausinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis it nekādas vainas, par ko jūs Viņu apsūdzat; ¹

1. p.2. 4,5.

¹⁵ Un Hērodus arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis.

¹⁶ Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” ¹

1. Jāņ.19,1.

¹⁷ Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. ¹

1. Jāņ.18,39.

¹⁸ Bet viss tas pulks brēca un sacīja: “Nost ar šo un atlaidi mums Barabu!” ¹

1. Mat.27,20. Jāņ.19,15. Ap.darb.22,22.

¹⁹ Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā.

²⁰ Tad Pilatus atkal viņus uzrunāja un gribēja Jēzu atlaist. ¹

1. Mark.15,12. Jāņ.19,4.

²¹ Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!”

²² Bet viņš trešu reiz uz tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” ¹

1. Jāņ.19,12. Ap.darb.3,13.

²³ Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu brēkšana pārspēja.

²⁴ Tad Pilatus nosprieda, lai viņu lūgšanas notiek.

²⁵ Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu prātam. ¹

1. p.19. Ap.darb.25,11.

²⁶ Un kad Viņu aizveda, tad tie saņēma vienu no Kirenes, vārdā Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam to krustu, ka tas to Jēzum pakaļ nestu. ¹

1. Mat.27,31. Jāņ.19,16.

²⁷ Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam gāja pakaļ, tās Viņu žēloja un apraudāja.

²⁸ Bet Jēzus uz tām atgriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudāt par Mani, bet raudāt pašas par sevi un par saviem bērniem. ¹

1. 19,41.

²⁹ Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir tās neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un tās krūtis, kas nav zīdījušas. ¹

1. Mat.24,19. (Hoz.9,14.)

³⁰ Tad tie iesāks sacīt uz tiem kalniem: krītiet uz mums! un uz tiem pakalniem: apklājiet mūs! ¹

1. Hoz.10,8.

³¹ Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad vēl notiks pie sakaltuša?” ¹

1. Eceh.20,47. 1Pēt.4,17.18.

³² Bet divi citi ļauna darītāji arīdzan tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. ¹

1. 22,37.

³³ Un kad tie nāca uz to vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. ¹

1. Mat.27,38.

³⁴ Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta. ¹

1. Jes.53,6.12. Mat.5,44. Ap.darb.3,17. 7,59. Ebr.7,25. 10,26. Jāņ.15,22. Dāv.dz.22,19.

³⁵ Un tie ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet tie virsnieki savā starpā Viņu apsmēja sacīdami: “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzās pats Sev, ja šis ir Kristus, tas Dieva izredzētais.” ¹

1. p.48. Mat.27,39.

³⁶ Un arī tie karavīri Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa

³⁷ Un sacīja: “Ja Tu esi tas Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev.” ¹

1. p.2,3. 4,23.

³⁸ Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: šis ir tas Jūdu ķēniņš. ¹

1. Jāņ.19,19.

³⁹ Bet viens no tiem pakārtiem ļauna darītājiem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad palīdzi Sev pašam un mums.”

⁴⁰ Bet tas otrais to aprāja un sacīja: “Un tu arīdzan nebīsties no Dieva, kas esi tanī pašā sodībā!

⁴¹ Un tomēr mums gan pareizi notiek. Jo mēs dabūjam, ko esam nopelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.”

⁴² Un viņš uz Jēzu sacīja: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” ¹

1. Mat.16,28.

⁴³ Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!” ¹

1. (2Kor.12,4. Jāņ.20,17. Parād.2,7.)

⁴⁴ Un tas bija ap sesto stundu, tad tapa tumšs pār visu to zemi līdz devītajai stundai. ¹

1. Mat.27,45.

⁴⁵ Un saule tapa aptumšota, un tas priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa vidū pušu. ¹

1. Mat.27,51.

⁴⁶ Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās.” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida. ¹

1. Mat.27,50. Jāņ.19,30. Dāv.dz.31,6. Ap.darb.7,58.

⁴⁷ Un tas kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, šis ir bijis taisns cilvēks.”

⁴⁸ Un visi, kas tur klātu bija un redzēja, kas tur notika, tie sita pie krūtīm un griezās atpakaļ. ¹

1. p.35. 18,13.

⁴⁹ Bet visi Viņa mīļie stāvēja no tālienes un tās sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja. ¹

1. Mat.27,55.

⁵⁰ Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs, ¹

1. Mat.27,57. Jāņ.19,38.

⁵¹ (Šis nebija piemeties viņu padomam un darīšanai,) no Arimatijas, Jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību,

⁵² Šis piegājis pie Pilatus lūdza Jēzus miesas,

⁵³ Un tās noņēma, ietina smalkā audeklī un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.

⁵⁴ Un tā bija tā sataisāmā diena, un svētdiena jau iesākās. ¹

1. Jāņ.19,31.42.

⁵⁵ Un tās sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arīdzan gāja pakaļ un skatījās uz to kapu, un kā Viņa miesas tapa noliktas. ¹

1. p.49. 8,2.

⁵⁶ Un atpakaļ griezušās tās sataisīja smaržīgas svaidāmas zāles, un to svēto dienu tās bija klusu pēc bauslības. ¹

1. Mat.16,1. 2Moz.20,10.