¹ Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret to draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdu zemes un Samarijas tiesām, tik ne tie apustuļi. ¹

1. 7,57. 13,9. 14,6. 22,20. Mat.10,23.

² Un dievbijīgi vīri Stefanu paglabāja un viņu gauži nožēloja. ¹

1. 5,6. Mat.14,12. 1Moz.50,10.

³ Bet Sauls to draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā. ¹

1. 9,1. 13,22. 22,4. 26,9.

⁴ Tad nu tie izklīdinātie apkārt staigāja, to vārdu pasludinādami. ¹

1. 11,19.

⁵ Un Filips uz vienu Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja. ¹

1. 1,8. 6,5.

⁶ Un tie ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami tās zīmes, ko viņš darīja;  ¹

1. 16,14.

⁷ Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi melmeņu sērdzīgi(paralizēti) un tizli tapa dziedināti. ¹

1. 5,16. 16,18.

⁸ Un liela līksmība cēlās tai pilsētā.

⁹ Un kāds vīrs, ar vārdu Sīmanis, tai pilsētā līdz tam bija darbojies ar buršanu un Samarijas ļaudis iztrūcinājis sacīdams, ka esot liels vīrs; ¹

1. 5,36. 13,6.

¹⁰ Tam visi klausīja, tā mazi kā lieli sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.” ¹

1. 3,12.

¹¹ Bet tie tāpēc tam klausīja, ka tas jau sen ar burvību tos bija apstulbojis.

¹² Kad tie nu Filipam ticēja, kas tiem pasludināja to evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas. ¹

1. 2,41. 19,8.

¹³ Un Sīmanis pats arīdzan ticēja, un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš iztrūkās. ¹

1. Jāņ.2,23.24.

¹⁴ Bet tie apustuļi Jeruzālemē dzirdēdami, ka Samarija Dieva vārdu bija pieņēmusi, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni. ¹

1. p.1.

¹⁵ Šie nonākuši par tiem lūdza Dievu, ka tie dabūtu Svēto Garu.

¹⁶ Jo tas vēl uz nevienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu.

¹⁷ Tad viņi rokas tiem uzlika, un tie dabūja Svēto Garu. ¹

1. 6,6. 10,44. 13,3.

¹⁸ Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu,

¹⁹ Sacīdams: “Dodiet man arīdzan to spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.”

²⁰ Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt. ¹

1. Mat.10,8.

²¹ Tev nav daļas nedz mantošanas pie šā vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. ¹

1. Mih.2,5. Nehem.2,20. 2Ķēn.20,3.

²² Tāpēc atgriezies no šā sava ļaunuma un lūdz Dievu, vai šis tavas sirds nodoms tev varētu tapt piedots; ¹

1. 2Tim.2,25. (Amos.5,15.)

²³ Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnībā saistītu.” ¹

1. 2Moz.29,18. Jes.5,18.

²⁴ Bet Sīmanis atbildēja un sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai uz mani nenāk, ko jūs esat runājuši.” ¹

1. 2Moz.8,28. 10,17. 1Sam.12,19.

²⁵ Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evanģēliju daudz Samarijas miestos.

²⁶ Un Tā Kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: “Celies un ej uz dienvidu pusi uz to ceļu, kas no Jeruzālemes iet uz Gazu, kur daudz nestaigā.”

²⁷ Un cēlies viņš nogāja. Un redzi, viens Moru vīrs, Kandaces, Moru zemes ķēniņienes, kambarjunkurs un lielskungs, kas bija pār visām viņas mantām, tas bija nācis uz Jeruzālemi, Dievu pielūgt. ¹

1. 1Ķēn.8,41. Cef.3,10.

²⁸ Un atpakaļ uz ceļu devies viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.

²⁹ Un Tas Gars uz Filipu sacīja: “Ej klāt un turies pie šiem ratiem.” ¹

1. p.39. 10,19.

³⁰ Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”

³¹ Bet tas sacīja: “Kā lai to varu, kad neviens mani nemāca?” Un viņš lūdza Filipu, lai tas uzkāptu un pie tā piesēstos.

³² Un tas rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš savu muti neatdara. ¹

1. Jes.53,7.8.

³³ Iekš Viņa pazemošanās Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top aizrauta no zemes.”

³⁴ Un tas kambarjunkurs atbildēja un uz Filipu sacīja: “Es tevi lūdzu, par ko tas pravietis to saka? Vai par sevi pašu, jeb vai par citu kādu?”

³⁵ Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja to evaņģēliju no Jēzus. ¹

1. 11,20. Mat.5,2. Efe.6,19. 1Kor.5,13.

³⁶ Un to ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un tas kambarjunkurs sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?” ¹

1. 10,47.

³⁷ Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” ¹

1. Mark.16,16. Mat.16,16.

³⁸ Un viņš pavēlēja, tos ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā tas kambarjunkurs, un viņš to kristīja.

³⁹ Un kad tie no ūdens bija izkāpuši, Dieva Gars Filipu aizrāva, un tas kambarjunkurs viņu vairs neredzēja; bet viņš līksms brauca savu ceļu. ¹

1. p.29. Mat.3,16. 2Ķēn.2,16.

⁴⁰ Bet Filips atradās Ašdodā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nāca uz Cezareju. ¹

1. 9,32. 21,8.9. 1Sam.5,1.