¹ Un pēc piecām dienām tas augstais priesteris Ananija nonāca ar tiem vecajiem un ar kādu runātāju Tertullu; šie pie tā zemes valdītāja savu sūdzību pret Pāvilu pienesa. ¹

1. 23,2.14.

² Un kad viņš tapa saukts, Tertullus iesāka viņu apsūdzēt sacīdams:

³ “Ka mēs caur tevi lielu mieru esam dabūjuši, un ka caur tavu uzraudzību daudz teicamas lietas šai tautai notiek, to mēs, viscienīgais Feliks, visādi un visās malās ar visu pateikšanu saņemam. ¹

1. 23,26.

⁴ Bet lai es tevi pārāk ilgi nekavēju, lūdzos, ka tu pēc tavas laipnības kādus īsus vārdus no mums klausītos.

⁵ Jo mēs esam atraduši, ka šis vīrs ir mēris un trokšņa cēlējs starp visiem Jūdiem visā pasaulē un ka viņš ir tās Nacareju draudzes priekšnieks, ¹

1. 17,6. Lūk.23,2. 1Kor.4,13. Mark.14,67. Mat.2,23. Jāņ.1,46.

⁶ Kas arī apņēmies, Dieva namu apgānīt; to mēs tad arī esam grābuši un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt. ¹

1. 21,28.

⁷ Bet Lizijs, tas virsnieks, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis. ¹

1. 23,27.

⁸ Un viņa sūdzētājiem pavēlējis, pie tevis nākt; no tā tu pats visas lietas izklausinādams vari noprast, par ko mēs viņu apsūdzam.”

⁹ Bet tie Jūdi arīdzan runāja līdz, sacīdami, ka tas tā esot.

¹⁰ Bet Pāvils, kad tas zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: “Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizbildināšu. ¹

1. 26,1.2.3.

¹¹ Tu vari dabūt zināt, ka nav vairāk nekā divpadsmit dienas, kamēr es uz Jeruzālemi esmu nācis, Dievu lūgt.

¹² Un tie mani nav atraduši nedz Dieva namā uz kādu runājam, nedz baznīcās, nedz pilsētā troksni ceļam. ¹

1. 25,8.

¹³ Tie arī nevar pierādīt, par ko tie tagad mani apsūdz. ¹

1. 25,7.

¹⁴ Bet to es tev droši saku, ka es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts; ¹

1. p.5. 22,4. 26,22. 2Tim.1,3.

¹⁵ Un man ir uz Dievu tā cerība, uz ko šie arīdzan gaida, ka miroņi augšāmcelsies, gan taisniem, gan netaisniem. ¹

1. 23,6. 26,6-8. Lūk.14,14. Dan.12,2.

¹⁶ Un tāpēc es pats dzenos, vienmēr paturēt bezvainīgu zināmu sirdi Dieva un cilvēku priekšā. ¹

1. 23,1. 2Kor.1,12. Ebr.13,18. 1Pēt.3,16.

¹⁷ Bet pēc kādiem gadiem es esmu nācis, mīlestības dāvanas savai tautai dot un upurus. ¹

1. 21,24. Rom.15,25.

¹⁸ Pie tam, kad es Dieva namā šķīstījos, kādi Jūdi no Āzijas mani atrada, bez drūzmas un bez trokšņa. ¹

1. 21,27.

¹⁹ Tiem būtu pienācies tavā priekšā būt un sūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani.

²⁰ Jeb lai šie paši saka, kādu netaisnību tie pie manis ir atraduši, kad es stāvēju augstās tiesas priekšā?

²¹ Ja ne šā vienīga vārda dēļ, ka es priekš tiem stāvēdams saucu: miroņu augšāmcelšanās dēļ es šodien no jums topu tiesāts.” ¹

1. 23,6.

²² Un kad Feliks to dzirdēja, tad viņš to spriedumu pavilcināja, šo mācību jo labi zinādams, un sacīja: “Kad Lizijs, tas virsnieks, atnāks, tad es jūsu lietu izklausināšu.” ¹

1. p.14. 23-26.

²³ Un viņš tam kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt. ¹

1. 19,22. 21,8.

²⁴ Un pēc kādām dienām Feliks atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija no Jūdu cilts, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Kristu.

²⁵ Un kad viņš runāja par taisnību un šķīstību un nākamo sodību, tad Feliks pārbijās un atbildēja: “Šo reiz tu vari iet; kad man atkal būs vaļas, tad es tevi aicināšu.” ¹

1. 10,42. Ebr.6,2.

²⁶ Bet tas turklāt arī cerēja, ka tam nauda no Pāvila taps dota, lai viņu atlaistu. Tādēļ tas arī dažreiz pēc viņa sūtīja un ar viņu runāja.

²⁷ Un kad divi gadi bija pagājuši, tad Porcius Festus nāca Felika vietā, un Feliks gribēdams tiem Jūdiem ko pa prātam darīt, Pāvilu pameta cietumā. ¹

1. 25,9.14. Mark.15,15.