¹ Un caur Amfipoli un Apoloniju gājuši tie nāca uz Tesaloniku: tur bija viena Jūdu baznīca. ¹

1. 20,4. 1Tes.1,1. 2,2.

² Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trijās svētās dienās ar tiem sarunājās par tiem rakstiem, ¹

1. 13,44. 18,4.

³ Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšām celties no miroņiem, un sacija: “Šis ir Tas Kristus Jēzus, ko es jums pasludināju.” ¹

1. 9,22. Lūk.24,27.45.

⁴ Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Sīlasam, un no tiem dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas. ¹

1. p.17.34. 10,2. 13,16.50.

⁵ Bet tie neticīgie Jūdi, skaudības pilni, ņēma pie sevis kādus saskrējušus neliešus un sapulcinājās un cēla troksni tai pilsētā; un Jazona namu apstājuši, meklēja tos vest priekš tā ļaužu pulka. ¹

1. 13,45. 19,29. 2Kor.6,5. Rom.16,21.

⁶ Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: “Tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši. ¹

1. 16,20. 21,28.

⁷ Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu - Jēzu.” ¹

1. Lūk.23,2.

⁸ Un tie iztrūcināja tos ļaudis un tos pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja.

⁹ Bet šie, aizbildināšanu no Jazona un tiem dabūjuši, tos palaida.

¹⁰ Bet tie brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlasu izvadīja uz Bereju; tie tur nonākuši iegāja Jūdu baznīcā. ¹

1. 20,4.

¹¹ Un šie bija labvēlīgāki pār tiem Tesalonikas Jūdiem un to vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot? ¹

1. p.5. 2,41. Jāņ.5,39. Lūk.16,29.

¹² Tad nu daudzi no tiem ticēja, arī no Grieķu augstas kārtas sievām un vīriem laba tiesa. ¹

1. p.4.

¹³ Un kad tie Tesalonikas Jūdi dabūja zināt, ka arī Berejā Dieva vārds no Pāvila tapa sludināts, tad tie nāca arī uz turieni un tos ļaudis skubināja uz dumpi. ¹

1. 1Tes.2,15.16.

¹⁴ Bet tie brāļi tūdaļ Pāvilu izsūtīja, ka tas noietu uz jūru, bet Sīlas un Timotejs tur palika. ¹

1. 15,40. 16,1. 18,5.

¹⁵ Bet tie, kas Pāvilu pavadīja, to veda līdz Atēnai, un pavēli priekš Sīlasa un Timoteja dabūjuši, lai šie arīdzan pie viņa nāktu, tie aizgāja. ¹

1. 20,38. 1Tes.3,1.

¹⁶ Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnā, viņa gars iekš viņa iedegās, kad viņš redzēja to pilsētu tik elkadievīgu esam. ¹

1. Jāņ.11,33.

¹⁷ Tad nu viņš baznīcā sarunājās ar tiem Jūdiem un tiem dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas piegadījās. ¹

1. p.2.4.

¹⁸ Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: “Ko šis pļāpa grib runāt?” Un citi: “Šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs;” tāpēc ka viņš tiem Jēzu un to augšāmcelšanos sludināja. ¹

1. 16,21. 1Kor.1,23. 3,18. 4,12.

¹⁹ Un tie viņu ņēma un veda uz tās augstās tiesas vietu, sacīdami: “Vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini?

²⁰ Jo tu dažas svešas lietas runā priekš mūsu ausīm, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?”

²¹ Bet visi Atēnieši un tie svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko to laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.

²² Un Pāvils stāvēja tās augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus. ¹

1. 22,3.

²³ Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepāzīdami godājiet, To es jums pasludināju. ¹

1. p.18. (1Kor.10,20.)

²⁴ Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, šis, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām taisītās baznīcās, ¹

1. 7,48. 14,15.

²⁵ Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas. ¹

1. Dāv.dz.50,9. Dan.5,23.

²⁶ Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot, ¹

1. 1Moz.1,27. 5Moz.32,8. Ījab.12,23. Dāv.dz.74,17.

²⁷ Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, - jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums. ¹

1. 5Moz.4,29. Jer.23,23.

²⁸ Jo iekš Viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa rada. ¹

1. Ījab.12,10. (Tit.1,12.)

²⁹ Tad nu mums, kas Dieva rada esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam. ¹

1. Jēk.3,9. Jer.10,14. Jes.40,18.

³⁰ Tad nu Dievs tos nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties; ¹

1. 14,16. 20,21. Rom.3,25.

³¹ Tāpēc ka Viņš vienu dienu ir nolicis, kur Viņš pasauli tiesās iekš taisnības caur vienu Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš to no miroņiem ir uzmodinājis.” ¹

1. 1,7. Dāv.dz.9,9. Jāņ.5,27. Rom.2,5.16.

³² Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim.” ¹

1. 2,13. 24,25.

³³ (Tukšs)

³⁴ Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionisijs, tās augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem. ¹

1. p.4. 28,24.