¹ Un viņš nāca uz Derbi un Listru. Un redzi, tur bija viens māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas Jūdu sievas dēls, bet no Grieķu tēva. ¹

1. 14,6. 19,22. 2Tim.1,5. 3,15.

² Šim laba liecība tika dota no tiem brāļiem Listrā un Ikonijā. ¹

1. 6,3. 10,22. 13,51. 14,1. 1Tim.1,18. 4,14.

³ Pāvils gribēja, ka šis viņam ietu līdz; un viņš to ņēma un apgraizīja to Jūdu dēļ kas tanīs vietās bija, jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis Grieķis. ¹

1. 1Kor.9,20. Gal.2,3.

⁴ Un kad tie pārstaigāja tās pilsētas, tad tie viņiem pavēlēja, tos likumus sargāt, ko tie apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija nosprieduši. ¹

1. 15,23-30.

⁵ Tad nu tās draudzes tapa stiprinātas iekš ticības, un viņu pulks jo dienas vairojās. ¹

1. 2,47. 12,24.

⁶ Un tiem caur Friģiju un Galatiju ejot tapa aizliegts no Tā Svētā Gara, to vārdu iekš Āzijas runāt. ¹

1. 2,10. 18,23. 19,10. Gal.1,2. 4,13. Rom.15,18.

⁷ Mizijā nākuši tie raudzīja uz Bitiniju iet, bet Tas Gars tiem neļāva. ¹

1. 1Pēt.1,1.

⁸ Un gar Miziju gājuši tie nonāca uz Troādu. ¹

1. 20,5.

⁹ Un Pāvils naktī redzēja parādīšanu: viens Maķedoniets stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums.” ¹

1. 9,12. 18,9. 1Tim.2,4.

¹⁰ Un kad viņš to parādīšanu bija redzējis, tad mēs meklējām tūdaļ iziet uz Maķedoniju, nomanīdami, ka Tas Kungs mūs bija aicinājis, tiem evaņģēliju sludināt.

¹¹ Tad mēs nocēlušies no Troādas gājām tiešām uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli;

¹² Un no turienes uz Filipiem, kas ir tā lielākā pilsēta kādā Maķedonijas tiesā, kur ienācēji bija apmetušies. Un tanī pilsētā mēs palikām kādas dienas. ¹

1. p.21. 15,35.

¹³ Un tai svētā dienā mēs izgājām no pilsētas ārā gar upes malu, kur tie bija ieraduši Dievu lūgt. Un apsēdušies mēs runājām uz tām sanākušām sievām. ¹

1. 17,4.12.

¹⁴ Un viena sieva, ar vārdu Lidija, purpura pārdevēja no Tiatiras pilsētas, dievbijīga sieva, klausījās. Tai Tas Kungs sirdi atdarīja, ņemt vērā, ko Pāvils runāja. ¹

1. 13,16. Parād.1,11. 1Tes.2,13. Lūk.8,15.

¹⁵ Un kad tā ar savu namu bija kristīta, tad tā lūdza sacīdama: “Ja jums šķiet, ka esmu ticīga uz To Kungu, tad nāciet manā namā un paliekat tur.” Un tā mūs piespieda. ¹

1. p.31.34.

¹⁶ Bet notikās, mums ejot Dievu lūgt, viena meita mūs sastapa; tai bija zīlētāja gars, un ar zīlēšanu tā saviem kungiem daudz peļnas pienesa. ¹

1. p.13. 19,24. 1Sam.28,7.

¹⁷ Šī Pāvilam un mums gāja pakaļ un brēca sacīdama: “Šie cilvēki ir Dieva, Tā Visu Augstākā, kalpi, kas jums pestīšanas ceļu sludina.” ¹

1. p.10.

¹⁸ Un to viņa darīja daudz dienas. Bet Pāvilam tas bija pretī un atgriezdamies tas uz to garu sacīja: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un viņš no tās izgāja tanī pašā stundā. ¹

1. Mark.1,34. 16,17.

¹⁹ Bet viņas kungi redzēdami, ka viņu peļņas cerība bija zudusi, ņēma Pāvilu un Sīlasu un tos vilka uz tirgu pie tiem virsniekiem; ¹

1. 15,40.

²⁰ Un tos pieveduši pie tiem valdītājiem, viņi sacīja: “Šie cilvēki mūsu pilsētu sajauc, Jūdi būdami, ¹

1. 17,6. Amos.7,10.

²¹ Un sludina ierašas, ko mums, kas esam Romieši, neklājās nedz pieņemt, nedz darīt.” ¹

1. p.12.37.

²² Un tas ļaužu pulks cēlās pret tiem, un tie virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm šaust. ¹

1. 2Kor.11,25. 1Tes.2,2.

²³ Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt.

²⁴ Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta tai dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā. ¹

1. 12,4. Dāv.dz.105,18.

²⁵ Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās. ¹

1. 5,41.

²⁶ Tad piepeši liela zemes trīcēšana notika, tā ka cietuma pamati kustēja, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā. ¹

1. 5,19. 12,7.10.

²⁷ Un tas cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzējis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi pašu nonāvēt, domādams, tos cietumniekus esam izbēgušus. ¹

1. 12,19.

²⁸ Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeitan.”

²⁹ Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Sīlasa,

³⁰ Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?” ¹

1. p.17. 2,37. 9,6. Jāņ.12,21.

³¹ Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.” ¹

1. p.15. 11,14. Mark.16.16. Jāņ.4,53.

³² Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija tanī namā.

³³ Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, pats un visi viņa piederīgie.

³⁴ Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu. ¹

1. 18,8.

³⁵ Kad nu gaisma bija aususi, tad tie virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: “Palaid šos cilvēkus.” ¹

1. p.20.

³⁶ Un tas cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: “Tie virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru.”

³⁷ Bet Pāvils uz tiem sacīja: “Tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir šautuši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved.” ¹

1. p.21. 22,25.28.

³⁸ Un tie sulaiņi atsacīja šos vārdus tiem virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus.

³⁹ Un nākuši viņi tos pārrunāja un tos izveda un lūdza, iziet no tās pilsētas. ¹

1. Mat.8,34.

⁴⁰ Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie tās Lidijas; un tos brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja.