¹ Un pie tās draudzes, kas bija Antioķijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Sīmeans, kas dēvēts Nigers, un Lucijus no Kirenes un Mannaēns, kas ar Hērodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Sauls. ¹

1. 11,25. 15,32. Rom.16,21. Lūk.3,1.

² Un kad tie Tam Kungam kalpoja un gavēja, tad Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet man Barnabu un Saulu uz to darbu, pie kā Es tos esmu aicinājis.”

³ Tad tie gavēja un Dievu lūdza un tiem rokas uzlikuši tos atlaida. ¹

1. 14,23.

⁴ Tad nu šie no Svētā Gara izsūtītie nogāja uz Seleukiju, un no tejienes pārcēlās uz Kipru. ¹

1. 15,39. 20,28.

⁵ Un nākuši Salaminā tie pasludināja Dieva vārdu Jūdu baznīcās, un tiem arī Jānis bija klāt par palīgu. ¹

1. p.46. 12,25.

⁶ Un to salu pārstaigājuši līdz Pafai, tie atrada kādu burvi, viltīgu pravieti, Jūdu cilvēku, kam vārds bija Barjesus. ¹

1. 8,9.

⁷ Tas bija pie tā zemes soģa Sergijus Paula, kas bija gudrs vīrs. Šis, Barnabu un Saulu ataicinājis, ļoti vēlējās Dieva vārdu dzirdēt. ¹

1. p.5.42. 18,12.

⁸ Bet tiem Elimas, tas burvis, (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības. ¹

1. 2Tim.3,8.

⁹ Bet Sauls, (arī Pāvils saukts), Svēta Gara pilns viņu uzskatīja ¹

1. 4,8.

¹⁰ Un sacīja: “Ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus? ¹

1. 5Moz.13,13. Mih.3,9.

¹¹ Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi.” Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus. ¹

1. 9,8. Dāv.dz.32,4. Māc.11,7.

¹² Tad tas zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību.

¹³ Un Pāvils līdz ar tiem biedriem, no Pafas cēlušies, nāca uz Pergu Pamfilijā; bet Jānis no tiem šķīrās un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. ¹

1. p.6. 14,25. 15,37.

¹⁴ Un tie pārstaigādami, no Pergas nāca uz Antioķiju Pisidijā un vienā svētdienā iegājuši baznīcā apsēdās. ¹

1. p.5.

¹⁵ Un pēc bauslības un praviešu lasīšanas tie baznīcas virsnieki sūtīja pie tiem sacīdami: “Vīri, brāļi, ja jums kādi pamācīšanas vārdi uz tiem ļaudīm, tad runājiet.” ¹

1. 15,21. Mark.5,22. Lūk.4,17.20.

¹⁶ Un Pāvils cēlies un ar roku metis sacīja: “Jūs Israēla vīri un jūs dievbijīgie, klausāties: ¹

1. p.26. 19,33.

¹⁷ Šīs Israēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un to tautu augsti cēlis, kad tie piemita Ēģiptes zemē, un no turienes ar paceltu roku Viņš tos ir izvedis; ¹

1. Eceh.20,5. 5Moz.26,18. Jes.1,2. 2Moz.12,37. 14,8.

¹⁸ Un tuksnesī Viņš tos uzturējis pie četrdesmit gadiem, ¹

1. 4Moz.14,34. 5Moz.1,31. 8,15.16. Dāv.dz.78,38.

¹⁹ Un izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību. ¹

1. 5Moz.7,1. Joz.3,10. 14,2. 24,11.

²⁰ Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem Viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim. ¹

1. (1Ķēn.6,1.) Soģ.2,16. 1Sam.3,20. 7,5.

²¹ Un tad tie lūdzās ķēniņu; un Dievs tiem deva Saulu, Ķisa dēlu, vīru no Benjamina cilts, četrdesmit gadus. ¹

1. 1Sam.8,5. 9,1.2.16.

²² Un to atmetis, Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī deva liecību sacīdams: “Es esmu atradis Dāvidu, Isajus dēlu, vīru pēc Manas sirds, kas darīs visu Manu prātu.” ¹

1. 1Sam.13,14. 16,1. 2Sam.7,15. Dāv.dz.89,21. 1Ķēn.14,8.

²³ No šā dzimuma Dievs Israēlim pēc tās apsolīšanas ir iecēlis To Pestītāju Jēzu. ¹

1. Rom.1,3. Jes.11,1. Lūk.1,27.

²⁴ Priekš Viņa atnākšanas Jānis visiem Israēla ļaudīm bija pasludinājis to kristību uz atgriešanos no grēkiem.

²⁵ Un Jānis savu ceļu pabeidzis sacīja: “Ko jūs domājat, kas es esmu? Es tas neesmu; bet redzi, Viens nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt.” ¹

1. 20,24. Lūk.3,15. Jāņ.1,20.

²⁶ Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābrahāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts. ¹

1. p.43. 3,25. 10,36.

²⁷ Jo tie, kas Jeruzālemē dzīvo, un viņu virsnieki Šo neatzīdami nedz tos praviešu vārdus, kas ik svētdienas top lasīti, tos ir piepildījuši, Viņu tiesādami. ¹

1. p.15. 3,17. Jāņ.16,3. Jes.29,11.

²⁸ Un nekādu nāves vainu neatrazdami, tie Pilatu ir lūguši, Viņu nokaut. ¹

1. Mat.27,22.23.

²⁹ Un kad tie visu bija padarījuši, kas rakstīts par Viņu, tad Viņu ir noņēmuši no koka un ielikuši kapā. ¹

1. 10,39. Lūk.18,31. Mat.27,59.

³⁰ Bet Dievs Viņu ir uzmodinājis no miroņiem. ¹

1. 3,15.

³¹ Un daudz dienas Viņš ir parādījies tiem, kas līdz ar Viņu bija nākuši uz Jeruzālemi un kas tagad ir Viņa liecinieki pie tiem ļaudīm. ¹

1. 1,3. 10,40.41.

³² Un mēs arīdzan jums pasludinājām to evaņģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams, ¹

1. p.23. 26,22.

³³ Kā arī otrā Dāvida dziesmā ir rakstīts: “Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.” ¹

1. Dāv.dz.2,7.

³⁴ Bet ka Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis, ka Tam vairs nebija satrūdēt, Viņš tā ir sacījis: “Es jums došu to Dāvidam solīto pastāvīgo žēlastību.” ¹

1. 2,27. Jes.55,3.

³⁵ Tāpēc viņš arī citā vietā saka: “Tu Savam Svētam nedosi redzēt satrūdēšanu.” ¹

1. Dāv.dz.16,10.

³⁶ Jo Dāvids, savā laikā Dieva prātam kalpojis, ir aizmidzis un pie saviem tēviem noguldīts un satrūdēšanu redzējis. ¹

1. p.22. 2,29. 1Ķēn.2,10.

³⁷ Bet Tas, ko Dievs ir uzmodinājis, Tas satrūdēšanu nav redzējis.

³⁸ Tad nu lai jums ir zināms, vīri, brāļi, ka caur Viņu jums grēku piedošana top pasludināta; ¹

1. 10,43. Lūk.24,47.

³⁹ Un no visa tā, no kā jūs caur Mozus bauslību nevarējāt taisnoti tapt, ikviens, kas tic, caur Šo top taisnots.

⁴⁰ Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas ir sacīts iekš tiem praviešiem: ¹

1. Habak.1,5. Jes.29,14.

⁴¹ “Raugāt, jūs pulgotāji, un brīnāties un iznīkstiet, jo Es kādu darbu padaru jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsiet, ja kāds jums to stāsta.””

⁴² Un kad tie Jūdi bija izgājuši no baznīcas, tad tie pagāni lūdza, nākošā svētdienā viņiem šos vārdus runāt.

⁴³ Un kad tā draudze tapa atlaista, tad daudz Jūdi un dievbijīgi Jūdu ticības biedri Pāvilam un Barnabam gāja pakaļ; šie tos pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā. ¹

1. p.26. 14,22. 17,4.

⁴⁴ Un nākošā svētdienā tik ne visa tā pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt. ¹

1. p.5.

⁴⁵ Bet tie Jūdi, to ļaužu pulku redzēdami, tapa naida pilni un runāja tam pretī, ko Pāvils sacīja; pretī runādami un zaimodami. ¹

1. Lūk.15,25. 1Tes.2,16.

⁴⁶ Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: tas Dieva vārds papriekš uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sev pašus necienīgus turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie tiem pagāniem. ¹

1. 3,26. 28,28. Mat.10,6. 21,43. 22,3-8. Lūk.7,30. 24,47. Rom.15,8.

⁴⁷ Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es tevi esmu iecēlis pagāniem par gaišumu, ka tu būtu tā pestīšana līdz pasaules galam.”” ¹

1. 1,8. 22,21. Jes.49,6.

⁴⁸ Kad nu tie pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti. ¹

1. 10,35. 2Tes.3,1. Lūk.9,62. Jāņ.11,52.

⁴⁹ Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu to tiesu.

⁵⁰ Bet tie Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un tās pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām. ¹

1. 14,2. 17.5.

⁵¹ Bet tie tos pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju. ¹

1. 18,6. Mat.10,14.

⁵² Un tie mācekļi tapa piepildīti ar prieku un ar Svēto Garu. ¹

1. p.48.