¹ Un kad tas bija nospriests, ka mums bija pārcelties uz Itāliju, tad tie Pāvilu un kādus citus cietumniekus nodeva vienam karakapteinim, ar vārdu Julijus, no ķeizara karoga. ¹

1. 10,1. 25,12. 26,32.

² Un vienā Adramitijas laivā kāpuši, mēs gribējām Āzijas pilsētām iet garām, un aizcēlāmies, un Aristarks, tas Maķedonietis no Tesalonikas, bija mums līdz. ¹

1. 17,1. 19,29.

³ Un otrā dienā mēs laidām malā pie Sidonas. Un Julijus laipnīgi pret Pāvilu turēdamies atļāva pie tiem draugiem iet, ka tas no tiem dabūtu apgādāšanu. ¹

1. 12,20. 21,4. 24,23. 28,16.

⁴ Un mēs no turienes aizcēlušies braucām apakš Kipras, jo vēji mums bija pretī. ¹

1. 21,3.

⁵ Un gar Ķiliķiju un Pamfiliju pār jūru pārcēlušies mēs nācām uz Miru Liķijas zemē. ¹

1. 6,9. 13,13.

⁶ Un tur tas kapteinis atrada vienu laivu no Aleksandrijas, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt. ¹

1. 18,24. 28,11.

⁷ Un mēs kādas dienas lēni braukdami un ar mokām pret Knidu nākuši, tāpēc ka vējš mūs nelaida, braucām gar Krietu pret Salmoni. ¹

1. Tit.1,5.

⁸ Un ar mokām tur garām braukuši mēs nācām kādā vietā, ko sauc par krāšņu ostu, kur Laseas pilsēta bija tuvu.

⁹ Kad nu labs laiks bija pagājis un braukšana jau bija bailīga, tāpēc ka arī gavēņu laiks jau bija pāri, tad Pāvils tos pamācīja, ¹

1. 3Moz.23,27.

¹⁰ Uz tiem sacīdams: “Vīri, es redzu, ka tā braukšana notiks ar grūtumu un lielu postu, ne vien pie preces un laivas, bet arī pie mūsu dzīvības.”

¹¹ Bet tas kapteinis vairāk ticēja stūrmanim un kuģiniekam, nekā tam, ko Pāvils sacīja. ¹

1. Jon.1,6.

¹² Un kad tā mala nederēja, tur par ziemu mist, tad tā lielā puse padomu deva, no turienes aizcelties, vai nevarētu pie Feniķes kļūt, un tur par ziemu palikt; tā ir osta iekš Krietas un stāv pret dienvidu vēju un vakara vēju. ¹

1. 28,11.

¹³ Un kad dienvidu vējš lēni pūta, tad viņiem šķita, ka savu nodomu panākuši, un enkurus uzvilkuši, tie laida jo tuvu gar Krietu. ¹

1. p.7.

¹⁴ Bet neilgi pēc tam viesuļa vējš, kas top saukts idus, pacēlās pret to salu.

¹⁵ Un kad laiva tapa līdz aizrauta un nespēja pret vēju turēties, tad mēs to padevām un tapām nesti.  ¹

1. Dāv.dz.107,25.

¹⁶ Un kad mēs pie vienas salas nācām, kas Klauda top saukta, tad mēs tikko varējām mazo laiviņu saturēt.

¹⁷ To tie uzvilkuši, ar virvēm to laivu nostiprināja, un bīdamies, ka uz seklumu neuzklīstu, zēģeli nolaida zemē un mētājās. ¹

1. p.30.

¹⁸ Un kad vētrā ļoti tapām mētāti, tad otrā dienā sāka lādiņu izmest.

¹⁹ Un trešā dienā mēs ar savām pašu rokām laivas rīkus izmetām.

²⁰ Un kad kādas dienas ne saule, ne zvaigznes nespīdēja un liela auka mūs spieda, tad visa glābšanas cerība mums izzuda. ¹

1. Dāv.dz.107,26.

²¹ Un kad tie ilgi nebija ēduši, Pāvils cēlās viņu vidū sacīdams: “Jums, ak vīri, būtu pienācies man paklausīt un neaizbraukt no Krietas un izsargāties no tāda grūtuma un skādes. ¹

1. p.10.

²² Un tagad es jūs pamācu turēt drošu prātu, jo nevienam no jums dzīvība nezudīs, bet vien tā laiva.

²³ Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no Tā Dieva, kam es piederu un kam es arī kalpoju, ¹

1. Dan.6,16.20.

²⁴ Sacīdams: “Nebīsties, Pāvil, tev būs nākt ķeizara priekšā, un redzi Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi ir laivā.” ¹

1. p.44. 9,15. 18,9. 23,11. (Jon.1,14.15.)

²⁵ Tāpēc turat drošu prātu, jūs vīri: jo es Dievam ticu, ka tas tā notiks, kā man sacīts.

²⁶ Bet mēs tapsim izmesti pie kādas salas.” ¹

1. 28,1.

²⁷ Kad nu tā četrpadsmitā nakts bija nākusi, un mēs Adrijas jūrā tapām mētāti ap nakts vidu, tad tie laivinieki bijās, ka neuzdurtos uz kādu malu. ¹

1. p.33.

²⁸ Un tie lodi izmeta un atrada divdesmit asis, un maķenīt tālāk atkal lodi izmetuši, atrada piecpadsmit asis.

²⁹ Un bīdamies, ka uz akmeņiem neuzklīstu, tie meta no laivas pakaļgala četrus enkurus un vēlējās, ka gaisma austu.

³⁰ Bet kad tie laivinieki meklēja no laivas bēgt un mazo laiviņu nolaida jūrā, melodami, ka no priekšgala enkurus gribot nolaist, ¹

1. p.16.17.

³¹ Tad Pāvils uz to kapteini un tiem karavīriem sacīja: “Ja šie nepaliek laivā, tad jūs nevarat izglābties.” ¹

1. p.22.

³² Tad tie karavīri tās laiviņas virves nocirta un lika tai nokrist.

³³ Un kamēr gaisma ausa, Pāvils visus lūdza, lai barības pabauda, sacīdams: “Šodien ir tā četrpadsmitā diena, ka jūs gaidīdami paliekat neēduši un nekā neesat baudījuši. ¹

1. p.27. Dāv.dz.102,5.

³⁴ Tādēļ es jūs pamācu, barību ņemt; jo tas jums pašiem būs par labu; jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.” ¹

1. p.43. Lūk.21,18.

³⁵ Un to sacījis un maizi ņēmis, viņš Dievam pateicās visu priekšā un to pārlauzis iesāka ēst. ¹

1. Mat.14,19.

³⁶ Un visi iedrošināti ņēma arī barību.

³⁷ Un mēs tanī laivā pavisam bijām divsimt un septiņdesmit un sešas dvēseles.

³⁸ Un paēduši tie laivu atviegloja, labību jūrā izmezdami. ¹

1. p.19.

³⁹ Un kad gaisma ausa, tie to zemi nepazina, bet ieraudzīja vienu jūras līci, kura malā tie laivu gribēja pielaist, ja tik varētu.

⁴⁰ Un tie enkurus nocirtuši palaida jūrā un turklāt stūra saites atraisījuši un zēģeli pa vējam pacēluši dzinās pie malas. ¹

1. p.20.

⁴¹ Bet tie noklīda tādā vietā, kur uz abējām pusēm bija jūra, un laiva dauzījās, un priekšgals uzgāja uz sēkli un palika nekustināms, un pakaļgals tapa sadauzīts no viļņu varas. ¹

1. 2Kor.11,25.

⁴² Tad to karavīru padoms bija, tos saistītos nokaut, lai neviens izpeldēdams neizbēgtu. ¹

1. 16,27.

⁴³ Bet tas kapteinis, gribēdams Pāvilu izglābt, viņu padomam turējās pretī un pavēlēja tiem, kas varēja peldēt, papriekš ūdenī ielaisties un malā iet, ¹

1. p.3.

⁴⁴ Un tiem citiem, vai uz galdiem, vai uz kādiem laivas gabaliem; un tā notika, ka visi izglābās un tika malā. ¹

1. p.22-25.